Šķiet katram mājās ir tāda vieta, kas ik pa laikam būtu pelnījusi, ka to pāršķiro.. veco izmet, derīgo atstāj un jauno noliek vietā. Mūsu gadījumā šī vietiņa šoreiz bija pagrabs – telpa, kurā atrodas mūsu ģimenes (un arī citu ģimeņu-kaimiņu) mantas Ilgi es briedu šim pasākumam, jo lai gan zinu, ka rezultāts mani pēc tam iepriecinās.. ir taču tik daudz citu labu lietu, ko tā vietā varētu darīt (piemēram, nedarīt neko vai noskatīties kādu sen kārotu filmu).

Viena lieta ir kārtot pagrabu vai jebko citu vienai pašai, vai kopā ar kādu pieagušo. Pavisam cita lieta ir darīt to kopā ar bērniem. Nav neiespējami, taču visnotaļ citādi.. jautrāk, tā teikt :)

Mūsu laimīgā loze šoreiz bija piedzīvot šo notikumu kopā ar bērniem, abiem. Pirms dalos tajā kā mums gāja, īsi ieskicēšu, ka pagrabs sastāv no trim telpām un vienas mazas starptelpiņas, viena no telpām ir slēgta, otra ir visai plaša atpūtas telpa un trešā ir kļuvusi par noliktavu. Pagrabs mūsu mājā ir ļoti skaists, flīzēts un ar salīdzinoši nesen veiktu eiro-remontiņu.

Mērķis šim pasākumam manā gadījumā bija izšķirot vienu palielu skapjveidīgu statīvu. Vīra gadījumā mērķis bija noslīpēt atpūtas telpā ienesto galdiņu. Bērnu gadījumā, pieļauju, ka labi pavadīt laiku kopā ar vecākiem.

Pirms doties lejā uz pagrabu, abi mazie čūbīši tika atbilstoši saģērbti. Lielu prieku un atvieglojumu izjutu par to, ka mazā princesīti nu jau staigā pati. Atliek tik daudz, cik uzvilkt piemērotas drēbes un apavus, un es zinu, ka viņa jutīsies ērti un silti. Brīdī, kad mazā princesīti vēl tikai rāpoja, apmeklēt pagrabu bija krietni sarežģītāk, jo pa auksto grīdu mazo laist es nevēlējos un līdz ar to viņa principā visu laiku bija jātur rokās un šādi paveikt kaut ko ir gandrīz neiespējam. 

Šobrīd kā jau minēju atliek tik daudz, cik atbilstoši saģērbties un pagraba apmeklējums mums var sākties. Nokāpjot lejā pagrabā, konstatēju, ka vīrs ir parūpējies par  patīkamu atmosfēru, tika ieslēgta fona mūzika.

Pagrabs ir visai draudzīgs bērniem, jo tajā atrodas vairākas bērnu mantiņas un viņiem paredzētas nodarbes. Nokāpjot lejā, man viņiem nekas nebija jāpiedāvā, viņi paši  veikli atrada kā sevi izklaidēt. Šis bija mirklis, kad pieķēru sevi jūtamies īpaši labi.. diena, kas tiek pavadīta visiem kopā.. vīrs, kurš ir man līdzās un nodarbojas ar mūsu mājas inventāra uzlabošanu, bērni, kas ir tepat līdzās, priecīgi, laimīgi un nodarbojās paši ar sevi un es, kurai ir ”brīvas” rokas un iespēja darīt to, ko biju ieplānojusi.

Es mierīgi un salīdzinoši netraucēti varēju šķirot, kārtot un tīrīt mantas. Mana darbošanās tā ienitriģēja vīru, ka arī viņš man piebiedrojās. Tā nu pamīšus, tika kārtotas mantas, slīpēts galds un skriets pa pagrabtelpu. Mazie bija sajūsmā, gan paši par sevi, gan par galda slīpēšanu (jo vīrs pamācīja arī dēlam slīpēt), gan arī par mantu kārtošanu.. cītīgi palīdzēja nēsāt mantas no vienas vietas uz otru, drusku pajaukt manu jau salikto lietu kārtību un ieviest tajā visā patīkamu, tikai bērniem raksturīgu dzīvīgumu.

Tā šķiet kādas divas ar pusi stundas mēs visi bijām godam pavadījuši pagrabā. Nezinu kā tas nākās, taču bērni bija krietni ”netīrāki” par mums. Renāra baltais krekliņš un gaiši zilās bikses nu bija viegli iedzeltenas un Patrīcijas olīvkrāsas bikšeles bija manāmi saputējušas un prasījās pēc tūlītējas novilkšanas. Tā nu abie mazie tika ”nodezinficēti” – visas drēbes tika iemestas veļas mašīnā, kājas, rokas un sejas nomazgātas. Tīri, laimīgi un noguruši devāmies pie svētku vakariņu galda, pie kellogšiem ar pienu :)

Rezultāts ir patīkams un mani apmierina. Pagrabs tīrs, galdiņš noslīpēts un bērni priecīgi. Kāda tā ir laime, ka bērniem patīk un interesē vecāku izvēlētās nodarbes, ka viņi paši staigā, labprāt pavada laiku arī viens ar otru un atrod jebkurā vietā un situācijā sev interesējošu nodarbi.

0 Super!