Pēc nedēļu ilga ieslodzījuma četrās sienās, abiem cīnoties ar vīrusu un vienam sīkaliņam papildus vēl mokoties ar neskaitāmu zobu nākšanu vienlaicīgi, pavisam noteikti varu teikt, ka mana pacietība ir pilnībā izsmelta. , manu pacietību varētu salīdzināt ar to vecās lauku krāsnīs atstāto iedobi ūdenim, kas nav laicīgi papildināta un nu ir pilnībā izžuvusi. Sahāra. Gobi tuksnesis. Jau tā mammas pacietība, manuprāt, ir apskaužamā īsumā, bet, negūstot pelnītu atpūtu un atjaunotni tā izplēn pavisam.

Šķiet, – nē, nevis šķiet, bet tā pavisam noteikti ir – bērni sajūt tavu noskaņojumu un pilnībā pielāgojas tam kā savulaik pamatskolas laikā tik populārie garastāvokļa gredzeni. Lūk, mans personīgais garastāvokļa gredzens uz divām spītīgām kājām šobrīd ir nikni un čīkstīgi dzeltens. Putra nav garšīga, grāmata nav gana interesanta, un vispār, kādēļ mēs te kvernam mājās, ja es esmu vesels un gatavs pasaulei?! C’mon, māte, ejam dzīvē!

Es gribētu ievilkt elpu, aizskaitīt līdz 10, līdz 100, līdz 1000, nē, līdz bezgalībai, tad mazliet pasēdēt viena stūrī, palasīt grāmatu vai mācīties, vai vienkārši truli pablenzt savu mīļāko seriālu, ko neesmu darījusi, būtībā kopš bērna piedzimšanas. Bet es nevaru, jo es skaitos plus mīnus vesela, jo dzīvei ir jārit tālāk, un nekad, nekad vairs nebūs opcija uzkrāt pacietības punktus, lai ikdienā neaizsviltos un nepaceltu balsi uz bērnu par tīrākajiem niekiem.

Un tad viņš, tas mazais mežonis, kas izslāpis pēc mātes mīlestības un sapratnes, meklē patvērumu tēta rokās – un ņem un aizmieg! Pilnībā neievērojot dienas režīmu vai sarindotos plānus. Vienīgais, ko varu darīt, ir vārīties dusmās – jo es būšu tā, kam viss atkal būs jāvērš par labu. Because that’s what mothers do.

Tad es paskatos uz to šļaugano tīģeri, ko tēvs tur savās rokās. Tie mīļie, pufīgie vaigi, tā uzrautā lūpa, tā nu absolūti svētlaimīgā un nevainīgā seja. Nu kā, nu , es varu dusmoties, kāpēc, kāpēc es nespēju vienmēr savaldīties un būt pacietīga ar tādu sirdssiltu mīlestības kamolu, kas ik dienas vien briest lielāks, varenāks, spēcīgāks – un ik dienas tomēr pa milimetru, pa sprīdi maz pamazām attālinās no manis un tuvojas savai, patstāvīgajai dzīvei? The nights are long, but the years are short – jā, pārāk īsi ir un būs šie mazās laimības gadi, kad tas kunkulis pats gribēs pīties manos matos un stāstīt man par sev svarīgām lietām.

Es gribētu, kaut manā rīcībā būtu neierobežotās pacietības superspēja, lai es varētu pilnībā izbaudīt šos īsos gadus un nesabojāt mazā minča bērnību. Taču nedomāju, ka pasaulē pastāvtik daudz pacietības, cik man vajadzīgs šobrīd – un cik vēl nākotnē, klusi un laimīgi gaidot nākamo bērniņu, kam vēl šogad jāpiesakās mūsu ģimenē.

Kur, kur Tu smelies pacietību, kad gribas sist to dūri uz galda?

2 Super!