Pirms pāris dienām, kad apsmadzeņoju, par ko lai rakstu šoreiz, biju diezgan īgnā garastāvoklī un biju nolēmusi stāstīt par battle of the sexes īsteni tradicionālā ģimenē. Abi vecāki ir naudas pelnītāji (lai gan es strādāju uz pusslodzi, esmu vēl maģistrantūrā un cīnos ar Latvijas Universitāti). Abi vecāki it kā ir vienlīdzīgi un spēj (un var) pavilkt vienādu nastu. Un tad ir reālā dzīve, kad mājasdarbi tomēr lielākoties uzgulstas uz mammas pleciem un par spīti visam, dzimu cīņā mēs neesam diži tālāk tikuši par sufražistēm. Nu labi, mazliet tālāk esam.

Bet tad – kā tas dzīvē allaž notiek – kāds iebliež tev pa galvu ar apskaidrības rungu un tu saskaries ar notikumu, kas pierāda – it all doesn’t really matter. Tie ir tikai maznozīmīgi sīkumi un laulāto ikdienas ķīviņi, kad dzīve ir pārāk viegla.

Labi, nekas dramatisks tiešām nav noticis, paldiesdievam, taču mana galva ir ar vati piebāzta, kas dīvainā  kārtā smeldz un dun, man no sirds gribētos izraudāties un cieši cieši apmīļot savu mammu. Un kas tad tāds ir noticis? Mans citkārt tik dzīvelīgais un veselīgais puiks pavisam negaidītā kārtā un pārsteidzoši strauji ir saslimis. Pēdējo 24h laikā ir win-and-lose cīņa ar 39-40 grādu temperatūru, cīņa ar puiku par ūdensdzeršanu, cīņa par rīvēšanos ar vēsu, mitru dvieli, cīņa ar sevi – neizrādīt satraukumu, saglabāt mieru. Laimīgā kārtā bez trakām temperatūrām bijām visu šo laiku iztikuši, un nu – pusotra gada jubileja tiek pavadīta gultā.

Un, jā, man rokas nolaižas, jo valsts apmaksātā medicīna īsti nestrādā, jo bērna pediatre šodien pieņem tikai pēcpusdienā un visticamāk uz mājām atteiksies braukt. Tikmēr visi man zināmie ārsti, kas piedāvā maksas pakalpojumus, uz mājām atbraukt nevar – jo tuvāko dienu pieraksts ir pilns. Cilvēki stāv rindā, lai samaksātu 45-130 eiro un sagaidītu, ka pediatrs atbrauktu pie slima bērna ziemas spelgonī. Tikmēr neatliekamo medicīnisko palīdzību nevēlos saukt, jo arī tur saņemšu atteikumu, zinot iemeslus, kādēļ šai institūcijai drīkst zvanīt, savukārt uz Bērnu klīnisko slimnīcu braukt būtu bezjēdzīgi – stāvēt rindā, lai konsultētos tikai par temperatūru – mani izsmies un aizraidīs prom. Bet ko citu jaunai mammai darīt? Ir saņemtas neskaitāmas telefoniskas konsultācijas, bet man nepieciešams dzīvs dakteris, ar ko aprunāties.

Es atradīšu izeju, es esmu mierīga. Mans žēlošanās monologs noslēdzas uz pozitīvas nots – es esmu mierīga, jo neesmu viena. Vīrs ir mājās ar mani, arī nakti negulējis, arī pārbijies, arī noraizējies un pilnībā nodevies mazā puika ārstēšanai. No pirkstiem līdz matu galiņiem. Un šādās situācijās sīkumi ar ikdienas darbu dalīšanu ir tik tiešām smieklīgi. Kamēr lielos vilcienos – piemēram bērna labsajūtā un veselībā – abi iegulda līdzvērtīgas rūpes, viss pārējais ir mazsvarīgi.

Iespējams, ka tad, kad šī krīze būs pāri, es atkal domāšu citādi. Tādēļ vērtīgs ir blogs, kurā noķert mirkļa izjūtas.

 

0 Super!