Esot ikdienas ritmā, ne vienmēr izdodās novērtēt vai apjaust to, cik patiesībā daudz labu lietiņu tiek darīts. Savukārt ”izkrišana” no šī ritma (kas manā gadījumā nav diez ko patīkama) nereti  ir tā, kas to var parādīt, jo rodas iespēja sevi ieraudzīt no malas vai vienkārši citādi paskatīties uz notiekošo.

Kad mazā dāma bija slimnīcā (tās bija kādas 5 dienas), tad katru dienu viens no mums (es vai vīrs) bija slimnīcā kopā ar viņu un mājās līdz ar to bija krietni klusāks. Atceros kā piefiksēju to, cik savādi viegli tīrās mājas, cik veikli top brokastis un, cik ātri novācās brokastu galds.. jo brokastojām un pa māju dzīvojāmies mēs divi vien, es un Renāriņš.

Es apjautu to, cik daudz savas enerģijas es patērēju, kad mājās esam mēs visi četri.. īstenībā pieci, jo ir arī runcis Džeks :) Tā bija tāda patīkama apjauta. Man pašai šķita, ka ēšanas porciju palielināšanās (bērnu porciju parādīšanās ģimenē), trauku uzlikšanas un novākšanas skaita pieaugums (nevis divas, bet četras dakšiņas..) un dažādu citu darbību pieaugums (piemēram, mazgājamo drēbju skaits) īpaši neietekmē manu enerģijas daudzumu, jo ja jau es ēdu, tad man nav īpašas starpības vai es vāru putru tikai sev vai arī vēl kādam un ja jau es varu uzservēt šķīvīti sev, varu to izdarīt arī vīram un bērniem.. un tā par visām darbībām.

Jāatzīst, ka katra atsevišķa darbība tik tiešām īpašu piepūli vai enerģijas daudzumu no manis neprasa, taču brīdī, kad ir paveiktas vairākas darbības pēc kārtas, tad rodās jautājums.. kāpēc gan man gribās pagulēt dienas vidū? :) .. un lūk tajās dienās, kad mājās mēs bijām divi vien, es un dēliņš Renāriņš, es jutos enerģētiski brīvāka. Sapratu, ka katra paņemtā un noliktā dakšiņa ir no svara, ka katrs klātesošais ģimenes loceklis prasa no manis zināmus resursus pat tikai blakus esot.

Tas lika man novērtēt pašai sevi, cik mana esamība telpā ir svarīga, cik daudz tā dod un cik būtiska var būt ikviena ikdienas darbība. Tas lika man arī apjaust to, cik brīnišķīga es esmu, kad manī ir pietiekami daudz enerģijas.. un lika secināt, ka man būtu jāvar parūpēties par sevi tā, lai es justos enerģiska arī brīdī, kad mājās esam mēs visi četri. Tikai kā?

Es pieļauju, ka lielākajai daļai māmiņu, kuras šo lasa, manis teiktais „jāparūpējas par sevi” nav nekas jauns un varbūt pat ”ausīs griezošs”, jo dzirdēts tik daudz un sen jau zināms. Es vēlējos dalīties tajā, ka ne vienmēr zinu un jūtu, kā tieši es varu parūpēties par sevi.. kas ir tās lietas, kuras man būtu jāizdara, lai es justos laimīga un enerģijas piepildīta? (.. jo kā izrādās, tad ceļoties pulkstens 6os no rīta es par sevi parūpējos vairāk, nekā tad, ja izlemju pagulēt ”līdz pēdējam” ar domu, ka būšu labāk izgulējusies)

Gribētos ticēt tam, ka, ja jau Dieviņš ir devis divus brīnišķīgus bērnus, tad viņš noteikti līdzi ir devis arī resursus viņu mīlēšanai..  Kā tos labāk izmantot, apjaust un turēt formā.. ir visai pagrūts jautājums. Rūpēties par četriem ir citādāk nekā rūpēties par diviem. Tas prasa vairāk spēka un lielāku sevis ”mobilizēšanu”, taču tas līdzi nes arī vairāk prieka un gandarījuma :) 

Mīļās māmiņas un sievietes, kā jūs rūpējaties par sevi? Kuri ir jūsu ”knifi”, kas palīdz ikdienā būt brīnišķīgām?

0 Super!