Mans mazais velnēns ir teju pusotru gadu vecs un paldiesdievam lielākoties naktī guļ labi. Biežāk mūsu ģimenē miegs problēmas sagādā man; mans laulātais savukārt spēj aizmigt jebkur un jebkā. Un tā nu mēs ar vīru esam nonākuši pie, manuprāt, fantastiska risinājuma: ja puiks nakts laikā sauc, knupi vai ūdensglāzi padot steidz tētis, kas turpat, otrā istabā, tad arī nakti pavada, atstājot mani dīvāna bezgalīgajos, vientulīgajos plašumos.

Sestdienas nakts bija īpaši nejauka. Mokoties ar iesnām, lielākā daļa miegam paredzētā stundu skaita tika novirzīta nervozai virpuļošanai pa gultu, savukārt vīram bija jāmostas plkst. 3.00, lai nospēlētu koncertu LMA karnevālā. Graujoši saraustīta nakts, kas tāpat beidzās nežēlīgi ātri – jau pirms septiņiem mantinieks bija augšā un neparko nebija pielūdzams nosnausties ar nogurušajiem vecākiem. C’est la vie!

Iespējams, citos apstākļos es dienu kā ierasts pavadītu zombijcienīgā mierā, darot rutīnā noslīpētos darbus, un saņemtos vien uz mirkļiem, kad sīkais minka lūdz rotaļāties vai lasīt grāmatu. Taču nedēļas slogs (kas, protams, arī manam vīram ir gana smags), darbs, lekcijas, pienākumi – nē, tas viss lauza kaulus un mans ķermenis vienkārši atrisināja problēmu manā vietā, bez jautājumiem. Mani pārņēma tāds bezspēks, ka vairāk par putras uzvārīšanu no rīta es nespēju no sevis izvilkt. Basta. Es atvainojos un vienkārši ielīdu gultā slīpi vaļējām acīm (komatus šeit lieciet pēc saviem ieskatiem).

Un brīnumainā kārtā mans vīrs mani totāli saprata. Mēs atcēlām visus brīvdienu plānus un nolēmām vienkārši veģetēt. Lai paliek putekļi, lai paliek sušķīgie trauki, lai paliek svinības, uz kurām neaiziesim. Un, ziniet, tas bija fantastiskākais lēmums pēdējo mēnešu laikā!

1000 un vienas nakts pasaku princese es zvilnēju dīvānā, vīrs parūpējās par pusdienām mūsu puikānam, un sev. Man tika pusdienas no vietējā japāņu restorāna. No podiņmācības un gulētlikšanas rituāliem gan vīru atsvabināju. Pēc pusdienas miega ārā izgāja tikai dinamiskais duo, kamēr es – akdvievsakdievakdievs darīju ko tādu, uz ko nebiju saņēmusies gadu pusotru: skatījos iemīļoto seriālu. Diena noslēdzās ar harmonisku un ciešu naktsmieru. Idille! Toties svētdien visi jutāmies tā uzlādējušies, ka aizdevāmies uz zoo (kuru, starp citu, iespējams februārī apmeklēt ar 50% atlaidi).

Iesaku! Totāli iesaku kādreiz paklausīt savam ķermenim un palūgt brīvdienu savam vīram no intensīvajiem mammas pienākumiem. Un totāli iesaku būt kopā ar dzīvesbiedru, kas šādu lūgumu pieņem un palīdz īstenot!

Vai jums kādreiz sanācis paņemt šādas nebrīvdienu brīvdienas, neaizšmaucot nekur prom, vienkārši samazinot ikdienas tempus? Kā jūs atpūšaties?

0 Super!