Es nevarētu teikt, ka es dievinu bērnus in general, nē. Es neizsakāmi mīlu savējo, taču neraujos iepazīties ar ikkatru zīdaini uz ielas. Tas gan, protams, man neliedz mīļi viņam vai mammai uzsmaidīt – lai ikkatram diena ir gaišāka. Lai gan apprecēju skolotāju, nekad pirms sava bērna ierašanās pasaulē nebiju pievērsusi uzmanību literatūrai par mazuļa audzināšanu, pedagoģiju u.tml. Un – kā neskaitāmas reizes pirms tam – enter child – un mani pēkšņi sāk interesēt bērnaudzēšanas profesionālā puse.

Īpaši – kas gan, šķiet, ir loģiski, jo mans dzīvesstils un profesija ir cieši saistīta ar valodu – mani interesē runas apguve. Manam puikam ir teju pusotrs gads, taču runā viņš slinki. Es varu saskaitīt nosacītus vienpadsmit divpadsmit vārdus, taču – kā jau ar pirmo bērnu – es nezinu, vai tie skaitās. Vāva – vārna, ģe – dzert, te apzīmē kāda priekšmeta nolikšanu vietā vai atrašanu utt.

Kā vienmēr, es vēršos pie grāmatām, lai mierinātu savu trauksmi par bērna attīstību un dzesētu savu anxiety. Manas mīļākās go-to grāmatas un aplikācijas bērnaudzēšanā ir Bērns runāt mācās savā ģimenē, What to Expect in the First Year, kā arī The Wonder Weeks, taču nupat kā universitātē man tika piespēlēta fantastiska grāmata par lingvistiku jeb valodniecību, kurā atradu šo to noderīgu arī bērna kontekstā. Allow me to share!

LU profesores sociolingvistes I. Druvietes un M. Baltiņš grāmatā Ceļavējš cilvēku ciltij. Valoda sabiedrībā autori populārzinātniski piesakaras valodas un sabiedrības attiecībām, kā arī man saistošai tēmai – bērna valodas apguvei. Saistoši, ka, piemēram, N. Čomskis, jau pirms ģenētiskā koda pētniekiem atklājis, ka tēlaini izsakoties, bērna smadzenēs jau ģenētiski ir izveidojušās nišas jeb atvilktnītes jebkurai gramatikas parādībai - N. Čomskis tās apzīmē par dziļajām struktūrām. Atliek tikai tās piepildīt ar konkrētās valodas materiālu.

Tas nozīmē, ka bērns ir ieprogrammēts mācīties valodu, tas viņam nāk dabiski, šādas prasmes viņš sevī uzsūc – ir nepieciešams tikai labs piemērs, no kā mācīties, par pārējo ir parūpējusies daba.Savukārt bērna verbālo inteliģenci var sekmēt, nodrošinot, ka bērns peldas valodā, turklāt daudzveidīgā un bagātīgā valodā: Ar bērnu jārunā pēc iespējas vairāk, pārvarot kārdinājumu izvēlēties vienkāršākus un pierastākus vārdus. Arī valodas apguvē darbojas princips, ka jāiet bērnam pussolīti pa priekšu – nevis kopā ar viņu vai divus soļus tālāk.

Un tad grāmata man sniedz varenāko BINGO sajūtu ever, jo pierāda, ka mana iekšējā intuīcija attiecībā uz manis nīstajiem, kaitinošajiem dūdojamiem vārdiem ir bijusi precīza: tiem nav zinātniski pamatotas nepieciešamības! Nost ar “ninnēm”, “vauvām” un “ņammām”! Grāmatas autori norāda, ka pētnieki beidzamajā laikā apšauba aukļu valodas nozīmi bērna runas attīstībā, jo bērnu runa attīstās samērā autonomi, nepakļaujoties tiešai korekcijai vai imitācijai.  

Bērnu valodas apguvē vienlīdz nozīmīgas tātad ir gan vispārējās kognitīvās

spējas, gan iedzimtā valodspēja, kas attīstās apkārtējās lingvistiski

stimulējošās vides ietekmē. Tādēļ ir visai apšaubāmi, vai vērts

pieaugušajiem sarunā ar mazuli lietot vārdus „vauva” (suns), „ninne”

(dzēriens), „ņamma” (ēdiens) u. c., it īpaši gadījumos, ja pašam bērnam

nav tieksmes tos atdarināt. Diezin vai kritiku iztur arguments, ka tādā

veidā rodas labāks emocionāls kontakts.

 

Ieteikums visiem, kas darbojas ar bērnu runāt ar viņu par gudrām un nopietnām lietām, izmantosim gan pasaku, gan zinātniskās grāmatas, nevairīsimies no svešvārdiem, apvidvārdiem, valodas spēles elementiem!

Kādas ir Tavas domas? Vai ir vērts lietot “ņauņas” un “nannas”, vai arī labāk uzreiz mācīt bērnam īstos vārdus, kā norādīts vairākās gan lingvistu, gan neirologu, gan pedagogu rakstītās grāmatās?

 

 

1 Super!