Pēdējo dienu notikumi fiziskajā pasaulē ne visai patīkami, taču emocionāli, šķiet, ir notikusi liela attīrīšanās un ”elpot” līdz ar to kļuvis vieglāk.

Mūsu mazajai meitiņai pāris dienas bija ļoti augsta temperatūra, kura mājas apstākļos nekritās un tā nu Patrīcija pirmo reizi iepazinās ar tādu iestādi kā slimnīca. Pēc analīžu rezultātiem tika konstatēts plaušu karsonis un turpmākās pāris dienas mūsu ”mājas” bija bērnu slimīcas 8.stāva 6.nodaļas 7.numuriņš.

Pirmās divas dienas ar mazo kopā bija tētis, un liels paldies viņam par to, jo viņš piedzīvoja visas sākotnēji nepieciešamās procedūras kopā ar mazo princesīti, bija viņas atbalsts un mans stiprais plecs šajā grūtajā posmā. Es šajā brīdī biju mājās, raudāju un lūdzos. Ieskatījos savā ”bībelē” – Hejas grāmatiņā, kurā par plaušu karsoni ir minēts sekojošais: tā iespējamais cēlonis ir izmisums, dzīves apnikums, emocionālas sāpes, kurām neļauj sadzīt. Plaušas vispār simbolizē spēju uzņemt sevī dzīvi un plaušu slimības saistās ar depresiju, bēdām, ar bailēm uzņemt sevī dzīvi.

Šo izlasot mani pārņēma milzīgas emocionālas sāpes, vainas apziņa un šausminoši spēcīga apskaidrība. Šīs ir sajūtas ar kurām ”cīnos” es pati, neskatoties uz to, ka man ir brīnišķīga dzīve, ka man ir daudz par ko pateikties un par ko būt priecīgai.. mani spēki pēdējā laikā pastiprināti bija sākuši izsīkt.. māja, bērni, vīrs.. ikdiena, kur neatrodu pietiekami daudz laika sev un saviem sapņiem.. un tas vainagojās ar visādām graujošām, postošām emocijām, kas tikai pastiprināja ”slikto” stāvokli, nevis ”cēla ārā” no tā.

Mazo princesīti vairākus mēnešus nebiju raudinājusi, situācijas pēc kurām raudināšana būtu nepieciešama noignorēju un mazās veltītos signālus man arī biju atstājusi novārtā.. atliku uz vēlāku laiku vai arī vienkārši pieņēmu, ka viņa jau ir gana liela un tiek ar to visu galā pati.. re ka tomēr netiek gan.. piliens pa pilienam, viena situācija pēc otras, raudināšanas atlikšana un pašai savu emociju negribēšana.. un lūk, ārējā pasaule tāpat ”izreaģēja”, emocijas un dzīves notikumi atrada savu veidu, kā nolīdzsvaroties.

Šobrīd varu teikt lielu paldies, ka viss tā ir noticies. Ir sajūta, ka esmu saņēmusi lielu belzienu pa ”pauri” un to man arī vajadzēja. Mazā ir vesela, es jūtos atvieglota un laimīga. Pateicība par savu dzīvi un mīļajiem tajā ir piepildījusi mani, ir jauna elpa turpmākai dzīvei un dzīves spars piedzīvot visu, ko tā man sniegs. Jāsaka paldies savai meitiņai, ka viņa uzņēmās piedzīvot šo notikumu fiziskajā plānā un šķiet sakārtoja mūsu ģimenes kopējo enerģētisko lauku.. tā teikt, ja mamma un tētis netiek galā ”kā vajag”, tad būs tāpat, tikai piespiedu kārtā! :)

Gribēju pateikt paldies arī slimnīcas personālam, jo māsiņas un citi darbinieki, kurus mēs sastapām bija patīkami laipni. Telpas bija vizuāli skaistas, palātas aprīkotas ar gultiņām gan bērnam, gan tai personai, kas paliek ar bērnu. Mūsu stāvā atradās pat bērnu rotaļu stūrītis.. ēdiens, kuru pasniedza bija baudāms un visa kopējā atmosfēra slimnīcas nodaļā bija patīkama.

Bija sajūta, ka ir satikušās divas pasaules – neredzamā, kas būtu saistīta ar emocijām, domām un jūtām, un redzamā, fiziskā, materiālā.. un es nonācu pie atziņas, ka tās abas ir dikti svarīgas, nepieciešamas un viena otru papildinošas.

0 Super!