Es neesmu ideālā māte, kad runa par ārpus mājas aktivitātēm. Es neesmu ne sportiska, ne atlētiska. Savus 57 kg es labi noturu, dzenoties pakaļ savam viengadniekam, un nēsājot viņu turp un šurp uz piekto stāvu, kur dzīvojam, papildus vēl kātojot vai ikkatru vakaru no centra uz maskačku uz lekcijām. Tādēļ, kad iestājas ziema – lai cik daiļa un pūkaina, gleznaina un dziļdomīgas pārdomas raisoša tā būtu – man iestājas panika.

Pirmo bērna gada, īpaši vēl kamēr viņš vēl dzīvojās ratu kulbā, es varonīgi katru dienu, katru dienu, lietū, sniegā, praktiski jebkādos laikapstākļos viņu vedu pastaigāties uz pusotru, divām stundām kopā noejot vismaz 10 000 soļu. Taču tagad, kad pusdienslaika miedziņš ir tikai viens un tiek nošņākts mājās, man parādījušās grūtības sakasīt kopā tās minimālās 60 minūtes svaiga gaisa, kas nepieciešams ikkatram.

Mana lielākā problēma ir manu locekļu salīgums un tas, ka mans mazais pētnieks var stāvēt minūtes desmit piecpadsmit pie vienas notekcaurules un pie sevis dusmoties, kāpēc kāpēc šodien no šīs caurules nelīst ūdens. Vai arī minūtes piecas sarunāties ar vārnām. Vai arī labu laiku vērot citus bērnus rotaļlaukumā, pats nekustoties ne milimetru. Puiku esmu saģērbusi silti, bet, lai cik kārtu kārtām jaku jakām es saģērbtos, pastaigās uzņemtais aukstums mani nogurdina, ka vakarā knapi varu nolikt bērnu gulēt, kur nu vēl mīļi paspēlēties. Zinu, zinu, ka nav nepiemērotu laikapstākļu, tikai nepiemērots apģērbs, bet nu man vienmēr ziemā salst – pat mājās, džemperu džemperos pie 22 grādiem es drebinos.

Vakar, -6 grādos, arī mans puikāns nebija ar mieru staigāt. 15 minūtes nodrasēja līdz tuvējam stadionam, tad svarīgi piesoļoja pie ratiem un pieprasīja iesēdināšanu savā karietē. 15 minūtes nolauztas – un ko tagad? Ilgi kratoties ratos, mazais knariņš mēdz aizmigt, taču, šķiet, šim asais vējš nav pa prātam un vēl 45 minūtes staigāt es arī viņu nepierunātu. Ko darīt?

Konkrētais gadījums tikai risināts ar 15 minūšu pastaigu ratos līdz dārzeņu un augļu veikaliņam, tad 10 minūšu pastaigu līdz ... kafejnīcai. Jā, es absolūti totāli salūzu. Mēs iegājām kafejnīcā, puiks laimīgs sēdēja uz krēsla, ķibināja kādu rotaļlietu, kamēr es knibinājos ap pīrāgu un mēs kopīgi sūcām gardu svaigi spiestu sulu. Ir pārāk auksts. Ārā ir pārāk auksts.

Kad 15 minūtes bijām sasiluši, lēnā gaitā devāmies uz mājām – kvartāla attālumā. Šo kvartālu puiks pieveica gandrīz solo. Kopumā ar nereālām mokām nolauzām savu stundu un 15 minūtes. Vasara, es tevi gaidu! Neviens tevi negaida, kā es!

Kā jūs tiekat galā ar pastaigām aukstā laikā, ja mazais knariņš staigāt negrib? Varbūt es ar savu noteikumu stunda katru dienu esmu mazliet pārspīlējusi?

0 Super!