Pirms kāda laika, šķiet novembra beigās, publicēju blogu, kurā aprakstīju savu un savas meitiņas pieredzi saistībā ar podiņmācību. Aprakstīju to, kā meitiņa veiksmīgi un salīdzinoši agri saprata, kas ir podiņš, proti, aprakstīju viņas pirmo podiņa izmantošanas reizi un savu sajūsmu par to.

Ir pagājis vairāk kā mēnesis un atkārtoti vēlējos padalīties ar piedzīvoto podiņa jomā. Ja gadījumā tev, lasītāj, pēc pirmā bloga izlasīšanas šķita, ka mana mazā princesīti ir īsts brīnumbērns, jo re cik ātri un viegli iemācījās iet uz podiņa, (jo man pašai tā šķita) tad gribu atzīties, ka turpmāko mēnesi viss tik skaisti un raiti nemaz nenorisinājās :)

Tas, ka princesīte māk iet uz podiņa, nenozīmē, ka viņai tas tik tiešām ir jādara un kur nu vēl katru dienu! :) Turpmākā mēneša laikā mazā izmantoja podiņu precīzi nevienu reizi! Pilnīgi novārtā tas, protams, netika atstāts – pārnēšana no vienas istabas uz otru tika un tiek piekopta teju katru dienu, mantiņu likšana tajā arī ir svēta lieta un man par lielu brīnumu, mazā šad tad no izlietnes malas noceļ virtuves lupatiņu un iestumj to savā podiņā, ja lupatiņa ir mitra, tad podiņš sāk dziedāt un mazā ir laimīga līdz ausīm.

Ar pliku dupsi mājās mazā staigā laprāt un peļķītes aiz sevis atstāj tikai tā. Viņai jau tās peļķītes netraucē.. ja laikā tās nenovācu, tad mazā daudz nedomājot ar abām kājām sāk ”plikšķiņāt” pa grīdu un sejiņā jau atkal  ir manāmi lielie priekie.

Es vārdiski mazajai vairākkārt norādīju, ka ”cis cis” var taisīt podiņā, re kur uz lielā poda to dara mamma, tētis un brālis un šis mazais podiņš lūk ir tavējais. Neko vairāk par smaidu atbildes formā es nesaņēmu. Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, uzspiest neko es negribu un ar varu uz podiņa neplānoju mazo turēt, kad viņa būs gatava es to droši vien sajutīšu un gan jau viss aizies raiti.

..un tad tik tiešām pienāca tā diena un tas brīdis, kad es jutu, tagad mazā varētu izmantot podiņu. Viņa jau kādu laiku nebija atstājusi peļķīti ais sevis un mēs kopā rosījāmies pa vannas istabu. Jutu, kā jāpiedāvā viņai podiņš, uzrunāju šo tēmu. Mazā apsēdās uz podiņa un uzreiz piecēlās. Pēc brītiņa apsēdās vēlreiz un podiņš sāka dziedāt, ju-huu otrā ar panākumiem bagātā podiņa izmantošanas reize ar laika intervālu šķiet pusotrs mēnesis :)

Tā lūk, ne vienmēr cerētais bērna panākums automātiski kļūst par viņa ikdienas sastāvdaļu, kuru viņš vēlētos atkārtot vai parādīt māmiņai, ka prot. Tik mazam bērniņam gluži vienkārši ir svarīgākas un interesantākas lietas darāmas un čurāšanai atliek vien tik daudz laika kā apstāties, darīt to un paskatīties uz sevi, kas tad īsti ar mani notiek :)

2 Super!