Stāsts par to, cik ļoti drosmīgs var būt četrus gadus vecs zēns un cik ļoti māmiņa var ar to lepoties. Novembrī bija Renāriņa pirmā vizīte pie zobārsta, kuras laikā tika salabots viens zobiņš, bez šprices. Procedūras laikā Renāriņš saraudājās, sirsnīgi ne, bet saraudājās.

Bija jāsalabo vēl viens zobiņš un tētis Henrijs gribēja pierakstīt mazo uz nākošo vizīti, taču saņēma zobārstes atteikumu. Es biju ļoti izbrīnīta un pat dusmīga, jo zobiņš taču ir jāsalabo.. Henrijs paskaidroja, ka ārste balstoties uz savu līdzšinējo pieredzi darbā ar bērniņiem, izteica pieņēmumu, ka nākošreiz mazais vizītes laikā raudās un nebūs nomierināms, un zobiņu salabot nevarēs.

Ārste ieteica aizvest mazo pie higēnista, lai ”pieradinātu” bērnu pie labvēlīgiem zobārsta apmeklējumiem, kā arī stingri noteica, lai mājās aprunājamies ar bērnu par gaidāmo vizīti sakarā ar zobiņa labošanu un tikai tad pierakstam viņu. Pie higēnista mazo pierakstījām un arī šis apmeklējums bija veiksmīgs, bez raudāšanas vai kādām baiļu pazīmēm.

Piebildīšu, ka visus zobārsta apmeklējumus Renārs piedzīvoja kopā ar tēti. Es atbalstu ideju, ka ”ne tik patīkamās lietas” bērniņš piedzīvo ar tēti un māmiņa ir tā, kas bērniņu pēc tam uzklausa un mierina.

Tuvojoties liktenīgajai reizei, zobārsta apmeklējumam, kurā zobiņa labošanai ir nepieciešama šprice, es uzsāku ārstes ieteiktās pārrunas ar savu bērniņu (tās veicu vairākas reizes). Kādas tad bija šīs pārrunas? Iekšēji jutu, ka man ir jābūt godīgai pret savu bērniņu, jāsaka visu, kā varētu būt.. lai mazais būtu emocionāli gatavs.

Mans teiktais bija apmēram šāds: „mīļo bērniņ, tev mutē ir vēl viens zobiņš, kuru vajag salabot un tāpēc tu iesi pie zobārsta. Šī reize būs citādāka kā pirmā, jo šoreiz pirms zobiņa labošanas tu saņemši šprici. Ārsts ar tādu lielu priekšmetu (rādīju ar rokām) tev blakus zobiņam iešpricēs zāles, lai zobiņu var vieglāk salabot. Tad, kad tev špricēs, visticamāk, ka tev sāpēs, būs stiprs ”au”, taču tu esi drosminieks un es ticu, ka tu izturēsi. Pēc šprices tev labos zobiņu un tad tev vairs nekas nesāpēs.” Vairākas reizes uzsvēru, ka var sāpēt (necentos izlaist šo vietu vai mīkstināt, sakot, piemēram, ka sāpēs tikai mazliet vai vispār nemaz).

Pēc zobārsta apmeklējuma ar nepacietību gaidīju vīra zvanu, lai uzzinātu, kā maniem drosminiekiem ir gājis un izdzirdot stāstīto šķiet nobirdināju pāris prieka asaras, biju ļoti saviļņota un lepojos ar savu mazo četrgadnieku. Renāriņš šprici izturēja godam, bez raudāšanas vai īpašas pretošanās. Nepatīkami protams bija un varēja redzēt, ka mazais saņēmās, ka tas prasīja no viņa zināmus resursus.  Zobiņš tika veiksmīgi salabots.

Mājās pārradās priecīgs vīrs, Renāriņš ar ļoti skaisti sapampušu lūpu un dinozaurs, kuru tētis nopirka dēlam par paveikto varoņdarbu.. :)

1 Super!