Visai nepatīkama lieta, kas var piemeklēt ikvienu, ja pārslogo sevi.. ja savas fiziskās un emocionālās vajadzības atsāj novārtā. Es lieliski zinu, ko nozīmē izdegšana – esmu to piedzīvojusi vairākkārt, tiesa lielākoties savu bērniņu pirmajā dzīves gadā. Kad šķita, ka šo "slimību” beidzot esmu izslimojusi, visu sapratusi.. un jau ilgu laiku dzīvojusi patīkamā mierā un harmonijā, tā mani piemeklēja atkal.

Neskatoties uz to, ka  zinu, ka  ir tik ļoti svarīgi rūpēties par sevi un savu labsajūtu, es tomēr to piedzīvoju.. pati savu izdegšanu un šķiet tikai tad es apjautu, cik ātri un nemanāmi tā  var atnākt. Atliek paveikt pāris darbiņus "pa virsu”, proti izdarīt vairāk kā spēju un bonusā būt kopā ar bērniņu, kurš nav gulējis pienācīgu dienas miedziņu, lai izdegšana ar visām no tās izrietošajām emocijām būtu klāt – dusmas, aizkaitinājums, stāvoklis, kad viss besī un dzīve rādās melnās krāsās.

Ar mazo, protams, komunicēt paliek grūti un automātiski sāku just to, kā manī rodās vēlme visas savas pasaules problēmas norakstīt uz šo mazo būtni.. es apzinos, ka viņai ar to nav abolūti nekāda sakara, jo es esmu tā, kurai ir jāparūpējas par sevi, lai kopā ar mazo justos labi un varētu šo "labi” nodot arī viņai.. un par to uznāk vēl lielākas dusmas kopā ar pārmetumiem sev.. re kā, nevarēju sev pienācīgi atrast laiku.

Taču ir arī labā ziņa, no šī stāvokļa ļoti ātri var tikt arī ārā, ja saņemās un sakoncentrē sevī atlikušās saprātīgā cilvēka domas par to, kā tieši tagad tikt no šī visa ārā. Es ticu, ka risinājums ir vienmēr, viņu tikai jāgrib saskatīt. Atceros kā staigājos ar mazo un biju tuvu izmisumam, jo visi iespējamie palīgi (vīrs, draugi, radiņi..) nebija pieejami. Sevi ”izglābt” es varēju tikai pati. Tā nu pēc pastaigas es izvēlējos iesēdināt mazo mašīnā un izbraukt kādu aplīti cerībā, ka mazā aizmigs (neskatoties uz to, ka man nekur nebija jādodās ar auto; tieši pretēji gribēju būt mājās). Mazā mašīnā aizmiga, es biju ļoti pateicīga - gan sev par to, ka savācos, gan meitiņai par to, ka viņa iemiga, gan apstākļiem par to, ka man ir mašīna un degviela tajā, gan arī par to, ka man ir rokas un kājas un es protu vadīt automašīnu, un biju cerības pilna, ka atgūšos.

..un tā arī notika. Ienācu mājās, noliku sev blakus rāciju, kurā dzirdēju kā mazā guļot elpot, un darīju neko! Stundu es vienkārši sēdēju dīvānā, pilnīgā mierā un klusumā, pēc brītiņa palasīju arī grāmatu un pabaudīju, kā tas ir lasīt, kad neviens nemēģina tev apsēsties blakus, uzsist pa grāmatu vai vienkārši ”nēsāties” apkārt. Tik vien man vajadzēja, stunda absolūta miera un es biju pilnībā atguvusies.

Pēc šādām sajūtām nākas secināt, ka grūtākais šajā pasaulē ir tikt galā pašam ar sevi, ar savām sajūtām, domām un vēlmēm. Ja šo iemācās, tad zelta atslēdziņa laimīgai dzīvei, šķiet, ir atrasta. 

p.s. Renāriņam, kas stāv blakus eglītei, ar šo notikumu ir pamaz kopīga, jo viņš tajā laikā bija dārziņā. Man gluži vienkārši patika šī bilde :)

2 Super!