Kā runāt tā, lai cauri sarunai vijās mīlestība, lai pašai prieks un lai mājās būtu jūtams miers un saticība? Tikko esmu pārnākusi mājās no Dzīves Mākslas Akadēmijas un doma par to, ka ar šo man ir jāpadalās man neliek mieru.

Runa ir par jebkādu komunikāciju ar vīrieti – par bērnu ziemas drēbēm, par laiku, par savām vēlmēm vai sava viedokļa paušanu, par vakariņu galda saturu, par kopīgām brīvdienām vai ceļojumiem.. par jebko.

Pamats „veiksmīgai” sarunai ir ļoti vienkāršs, ja sieviete runā atbilstoši savai dabai, proti, sievišķīgi – it visā droši paužot savu attieksmi, nevis viedokli vai principus, tad saruna noritēs viegli un vainagosies ar brīnišķīgiem rezultātiem (tādiem kādus sieviete vēlējās).

Paskaidrošu nedaudz sīkāk. Ja sieviete no rīta pieceļās un redz, ka ārā ir slikts laiks (auksts, lietus..) un vēlas šo pateikt savam vīrietim, lai, piemēram, uzsāktu sarunu pie brokastu galda, tad viņai būtu jāsaka tā man šķiet, ka ārā ir slikts laiks” – šādi viņa pauž savu attieksmi un vīrietī nerodās vēlme viņu palabot vai norādīt uz pretējo. Ja sieviete vienkārši paziņo, ka „ārā ir slikts laiks”, tad var gadīties, ka uz šo vienkāršo frāzi vīrietis atbildēs noliedzoši, piemēram, „nu nav nemaz tik slikts” un sieviete var būt neizpratnē, kāpēc uz tik vienkāršu frāzi nevar atbildēt „jā tiešām” vai arī paturpināt sarunu par iespējamo sliktā laika radītāju – lietu. Tā teikt, sieviete pat varētu apmulst un prasīt „kāpēc tev vienmēr viss jānoliedz. Vai tiešām ir tik grūti vienkārši piekrist?”

Piemērs, protams, ļoti primitīvs un varbūt uzspīlēts, bet es centos nodot domu, ka brīdī, kad sieviete pauž savu viedokli sievišķīgi, caur attieksmi, vīrieša reakcija būs „laba”, turpretī, ja sieviete izvēlēsies vīrišķo paņēmienu un paudīs savu viedokli kā vienīgo patiesību, vīrietis automātiksi atbildēs noliedzoši vai kā pretēji, jo tāda, savukārt, ir viņa daba. Vīrietim patīk sacensties un jebkur, kur viņš pretī sajūt vīrišķo enerģiju vai kādu tās izpausmi, viņš reaģē – jo viņam taču šajā jomā vienmēr ir jāuzvar, viņš to prot un ir gatavs parādīt savu izcilību tajā.

Viedoklis, kurā ir ieprogrammēta sāncensība, ir vīrišķīgs. Ja viedoklis ir „baltā krāsa ir skaista”, tad vienmēr atradīsies kāds, kurš pateiks, ka „melnā krāsa ir skaista”. Turpretī viedoklis, ka „man patīk baltā krāsa”, neizraisa vēlmi pēc tā noliegšanas. Var jau runāt visvisādi un pasaule tāpēc neapgāzīsies :) te der saprast tikai to, ka sieviete pēc sarunas, kuru būs pavadījusi vīrišķajās enerģijās, jutīsies nogurusi – savu enerģiju viņa nebūs pārvērtusi kamā labā, bet gluži vienkārši „palaidusi vējā”.

Jāsaka tā, ilgi esmu bijusi izcils piemērs tam, kā runāt vīrisķīgi. Lai gan pašai šķita, ka runāju jauki un mīļi un „pa tēmu”, diemžēl nākas atzīt, ka šāds mans komunikācijas veids bieži vien vainagojās ar kašķiem un strīdiem pat elementārās lietās. Pēdējā gada laikā gan šajā jautājumā esmu krietni augusi un komunikācija mūsu, mana un vīra, starpā ir krietni uzlabojusies un tiešām nākas atzīt, ka attiecības un sarunu kvalitāte, tas ir sievietes lauciņš.

Grūtākais šajā visā ir nevis apzināties kā runāt sievišķīgi, bet gan reāli kāpt ārā no vīrišķā sarunas veida. Lai gan esmu piedzīvojusi to, cik brīnišķīgi ir sarunāties ar vīrieti sievišķīgi un cik patīkamus rezultātus tas ienes jebkurā dzīves sfērā (atmosfēra mājās pēc šādām sarunām nevar būt citāda, kā vien mierīga un bērni automātiski jūtās labāk un esmu pārliecināta, ka viņu imunitātes stabiņi arī paaugstinās), jāatzīst, ka kaut kādu muļķīgu iemeslu dēļ, šad tad vienkārši gribās pierādīt savu taisnību un pēc šādas sarunas es palieku viena ar savu taisnību, bez mīlestības, bez saticības, bez visa tā, kas man ir tik ļoti svarīgs.

Atliek vien pajautāt sev, kas ir svarīgāk – būt mīlestībā vai ar savu taisnību? Jo paradoksālākais ir tas, ka esot mīlestībā arī savu taisnību „var dabūt gatavu”, tikai jāatstāj visi vīrišķīgie paņēmieni savam vīrietim un vienkārši jābauda to, kā ir būt sievietei un tad jebkura saruna būs patīkama.

1 Super!