Kā bērni iemācās iet uz podiņa? Lai gan ar vienu mazo šo dzīves posmu esmu izdzīvojusi, tas netraucē man atkal uzdot sev šo jautājumu saistībā ar otru bērniņu.

Pieļauju, ka par šo tēmu ir daudz literatūras un daudz viedokļu, taču jāatzīst, ka pati ar tiem neesmu iepazinusies. Esmu dzirdējusi, ka neskatoties uz to, cik ātri vecāki izrāda interesi par šo notikumu un cik neatlaidīgi viņi cenšās mazo būtni iemācīt, bērniņš tāpat uz podiņa iemācās iet ap gadu un astoņiem mēnēšiem.

Manai mazajai princesītei, tagad ir gads un pieci mēnēši.. it kā varētu nesteigties ar centieniem viņai ko iemācīt un tomēr.. kāda iekšēja vilkme man lika palūgt vīram iegādāties mazajai podiņu, jo šķita, ka viņu tas varētu interesēt.

Visai bieži es mazo pā mājām laižu tikai ar bodiju, proti, bez pamperīša un tad ik pa brītiņam pa māju saslauku mazas peļķītes :) Bija posms, kad mazā man signalizēja par savām vajadzībām un es viņu izsēdināju, visas darīšanas veiksmīgi tika paveiktas izlietnē. Vienā brīdī es secināju, ka jau kādu laiku mazā man absolūti neko nesignalizē. Šķiet viņa lieliski ir sapratusi, kas ar viņu notiek un mana līdzdalība viņai vairs nav nepieciešama. Vienīgi šī situācija sāka nepatikt man, jo slapjās peļķītes pa māju es varu meklēt pati vai arī tās pašas šad tad atrod mani, kad es tajās neviļus iekāpju.

Es nodomāju, ja jau mazā tik labi visu saprot, tad varbūt viņa ir gatava jaunam izaicinājumam – saprat, ka šo lietiņu var darīt arī apzināti, podiņā. Podiņš tika iegādāts (jāsaka visai stilīgs, jo sajūtot šķidrumu tas sāk skandināt dziesmiņu) un pirmais, ko mazā ar to darīja nu galīgi nebija saistīts ar tā „ierasto” lietošanu. Podiņš tika nēsāts pa māju kā rotaļlieta un lielākā laime bija iekāpt tajā ar kājām. Es īpaši neiebildu pret šīm izklaidēm, tās tomēr bija patīkamas emocijas, kuras mazā saistīja ar šo priekšmetu.

Tajās reizēs, kad pamanīju, ka mazā bija uztaisījusi kārtējo peļķīti, es viņu uzliku uz podiņa un teicu „cis cis” un jāatzīst, ka jau pie pirmās mēģinājuma reizes, viņa izrādīja nepatiku par to. Es pamēģināju vēl pāris reizes, arī vīrs pamēģināja, bet nepatika tikai auga augumā. Pie kādas ceturtās reizes es sapratu, ka šis ir jābeidz un pārstāju pievērst podiņam jebkādu uzmanību.

Pēc pāris dienām mazā pati sāka mēģināt apsēsties uz podiņa, tas viņai arī izdevās, tiesa viņa to darīja būdama pilnībā apģērbta, tā teikt ar pamperīti un biksēm. Vienkārši apsēdās un priecājās, es līdz ar viņu.

..un tad pienāca liktenīgā diena. Mazā pa māju drasēja tikai ar bodiju, es kārtoju vannas istabu un mazā princesīti atnāca pie manis. Atnāca un gribēja sēsties uz podiņa, es viņu drusku palaboju, jo negribēju, lai viņa apsēžas uz podiņa ar atvērtu bodiju, jo gluži vienkārši aizmugurējo malu pie pozitīva rezultāta viņa saslapinātu. Tā bija mana kļūda, viņa uzreiz izrādīja nepatiku, ka viņu palaboju. Es atkāpos, mazā uz podiņa apsēdās ar visu bodija aizmugurējo malu un.. .. .. pačurāja! :) Bodija mala slapja, podiņš sāka dziedāt, mazā priecīga un mammai prieka asaras.. cik maz vajag pilnai laimei! :)

Tā nu es secināju, ka lai iemācītu bērniņam iet uz podiņa, ir jādara precīzi nekas, pēc iespējas mazāk jājaucās šajā procesā. Tik vien kā jānopērk podiņš un jānoliek blakus savējam, un mazā pēc mūsu – pārējo ģimenes locekļu – piemēra pati visu izdarīs, kad būs tam gatava.

1 Super!