– Paņem mazo minku. Man bail. Es nevarēšu viņu noturēt.
– Nē, es vienmēr viņu turu uz potēm. Un viņš pēc tam ir apvainojies uz mani.
– Bet es viņu nevaru tik spēcīgi noturēt, lai viņš neizkustētos, kamēr māsiņa dur.
– Bet es negribu būt tas sliktais…

Kad mammai mājās bija reāls minka, t.i., pūkains šņāceklis ar asti, potes, zāles, ķemmēšana un citas zvēriem netīkamas darbības bija viņas uzdevums. Kaķis tik tiešām viņu necieta un bieži vien zibēdams nozuda, domādams, ka mana mīļā mamma atkal pakļaus drausmīgām procedūrām vai citādi mēģinās ieriebt. Tomēr, kad jau tā īsais kaķa mūžs sliecās uz nogali, Zuze (jā, mūsu kaķi sauca Zuze, jo viņas kažokam bija liegi rozā krāsa kā Disneja zilonim un nopietnas dzintarkrāsas acis), atmaiga. Mamma bija kļuvusi par mīļāko cilvēku – jo kaķis saprata, ka viņai arī šādi izrāda rūpes un mīlestību.

Zuze gan ir zem zemes, tomēr jautājums par good cop/bad cop ir aktuāls. Puiks ir tādā vecumā un vēl labu laiku tāds būs, kad līdzīgi kā četrkājainam runcim nav izpratnes, kādēļ dažas lietas ir vienkārši jāpacieš. Nelīdz Pacieties mīluli, čiks un gatavs, nelīdz Tas ir nepieciešams, lai Tu augtu spēcīgs un vesels, nelīdz Arī mamma un tētis šo pacietīgi pacieš, jo tā tam jābūt. Žēlīgas asaru straumes, kas liek necilus padara pat plūdus Rīgas ielās, un sirdi plosoši vaidi, kas vecāka sirdij liek stāties.

I get it. Neviens nevēlas, lai tevi kāds ienīstu – vai vienkārši uzmestu lūpu – jo īpaši cilvēks, ko esi pats sameistarojis. Tomēr, I hate to break it to you, tu esi vecāks un tas ir tavs pienākums parūpēties, lai tavs bērns ir vesels un plus mīnus apmierināts ar dzīvi. Tā būtībā ir mantra, ko atkārtoju sev – Tu esi vecāks, Tu esi vecāks, Tu esi vecāks – jo mans vīrs, šķiet, jau piedzima par tēvu, kamēr man mātes loma vēl joprojām ir izaicinājums.

Citādi ir ar radiem (un, protams, ne visiem). Ir indivīdi, kas uzskata, ka puiks viņus aizmirsīs, ja vien viņi neradīs kādu pozitīvu asociāciju ar sevi: ir jāizdara kas tāds, ko vecāki nav ļāvuši, lai nodrošinātu sev labā policista slavu un izpelnītos mazā kukaiņa absolūtu mīlestību. Austra atzinību parasti cenšas nopirkt ar skaļām, trokšņainām rotaļlietām, kam nav dižas citas jēgas un funkcijas, un ar konfektēm un šokolādi (bez kuras, manuprāt, viengadnieks var izdzīvot). Parastais arguments ir Bet paskaties, kā viņš to grib! vai No cukura bērnu nenosargāsi!, vai arī my absolute favouriteBet tas nemaz nav tik salds.

Jā, es apzinos, ka viena konfekte manu bērnu nenogalinās. Un, jā, es zinu, ka kaut kad arī multfilmas viņš vēlēsies skatīties. Jā, es zinu, ka bērnam ir jāiemācās, ka pie citiem cilvēkiem ir citi noteikumi un cita kārtība. Fine. Bet necenties man iegalvot, ka puikam obligāti obligāti jādod saldumi, jo bērni taču nevar izdzīvot bez saldumiem (starp citu, lūk, kas būtu jāēd 1-3 gadus vecam bērnam). Un necenties iegalvot, ka puikam obligāti jāskatās multiplikācijas filmas un jāspēlējas ar planšeti, jo citādi viņš būs atpalicis.

Atrodi citu veidu, kā nopirkt manu bērnu, nespēlējot good cop/bad cop!

Pro-tip: vienīgais, ko viņš vēlas, ir paspēlēties. That’s the secret! Pie mana un vīra tēta puiks skrien gavilēdams, jo zina, ka nu tik būs! Viņš grauzīs burkānus un dzers pliku ūdeni – ja TU tā darīsi. Viņš izrādīs vienlīdz lielu sajūsmu par bumbu kā planšeti – ja TU ar to ņemsies. Un, jā, starp citu viņš drīkst arī garlaikoties un pačīkstēt, tev nav par to jāuztraucas.

Man nav daudz noteikumu, nu tiešām nav. Bet necenties mani pārliecināt par kāda kaitīga ieraduma plusiem, ja Tu neesi mana vai mana vīramāte, pediatrs vai cits nopietns speciālists, ’cause I’ve done my research. Īstermiņā varbūt varbūt Tavai rīcībai nebūs manāmas sekas, bet Tu paver elles vārtus un potenciālas problēmas ilgtermiņā.

Tādēļ darām tā – nemāci manu bērnu uz, mūsuprāt, kaitīgām muļķībām (droši māci citus kaitinošus ieradumus) un ievēro tos pāris baušļus, ko papa preaches. Un es savukārt atdarīšu ar to pašu – nemācot Tevi dzīvot.

0 Super!