Nekad neesmu ticējusi mītam par iemīlēšanos no pirmā acu skata. Bulls*it. Jā, var būt acumirklīgas signālraķetes un strāva pār mugurkalu, eksplozīva reakcija uz otra cilvēka caururbjošo skatienu, pieskārienu, bet nekā vairāk. Pat savu vīru, ko mīlu to the moon and back, vairākus gadus nevērtēju citādi kā līdzās pastāvošu dvēseli kopīgā draugu lokā. Savukārt es viņam sākotnēji esot izraisījusi bezmaz šķebīgu dūšu. Nudien romantiski.

Tad kādēļ gan man šķita, ka ar bērnu būs citādi?

Es, lūkojoties retrospektīvi, laikam biju gaidījusi Rozentālīgi idillisku pirmo tikšanos ar eņģeļu arfām (vai vismaz Freddie Mercury šķīsto vokālu) no nekurienes, kas iedēstītu manā sirdī nerafinētu mīlestību.

Realitātē šis ilgi gaidītais mirklis bija saraustītu pārsteigumu un apjukuma kamols uz operāciju galda. Kas tā par balsi? Tas tiešām ir mūsējais? Doh, kurš gan cits te spiedz? Varbūt es spiedzu? Ā, buča, silts, slapjš, drebošs, lietū izmērcēts kaķēns. Un prom ar visu tēvu. Jā, tas laikam, nē, tas, protams, ir mans bērns. Bet vai es viņu jau mīlu? Es nezinu.

Ok. Let’s start over. Tikšanās #2 pēc apmēram stundas. Pēcoperāciju telpā pie manis tiek ielaists vīrs, skaujot rāmu, trauslu, galvu-neturošu kunkuli, kuru ar acīmredzamu vilcināšanos viņš iedod rokās arī man. Nu tagad šķīdīs dzirksteles, būs tā lielā mīlestība – saģērbts, tiks pielikts man pie krūts, un mēs abi noreibsim mīlestībā, sirds sadegs neparasti kā Lauris Reiniks to sola.

Realitātē mazais mincis negausīgi un gluži greizi iekampjas mammā un palok pienu. Viņš smaržo pēc manis un, šķiet, arī pēc tēta. Šķiet, viņš mazliet pukst un urkšķ kā meža ezis. Knapsieriņa kustības tādas mazliet haotiskas, raustīgas. Es smaidu tik ļoti, ka žoklis sāk krampēties un lūpas sprēgāt. Viņš ir mans. Man viņš ir jāmīl. Es viņu tāāā mīlēšu. Redz, kā tētis viņu tur rokās, runājas ar viņu un nenoliedzami viņu mīl. Vai es viņu jau mīlu? Es nezinu.

Fast-forward dažas dienas vēlāk. Esmu ar trūcīgi piesegtu lepnumu savu veselīgo, dzīvelīgo bērnu atrādījusi gan visiem vecvecākiem, gan brālim, gan vēl pāris labavēlātājiem. Esam laimīgi nokļuvuši mājās. Tagad sāksies tā īstā dzīve un īstā love, vai ne? Pietiks ar pāris mirkļiem savās sienās, bez slimnīcas smaržām un mazpazīstamiem cilvēkiem, un manis tik izmisīgi gaidītā beznosacījuma mīlestība klišejiski daiļi atvērs savas trauslās ziedlapiņas un es bridīšu pa jūru līdz ceļiem. 

Ak dievs, nē. Realitātē es, protams, atbildēju ar vairāk vai mazāk saudzīgu, maigu glāstu un vārdu uz ikkatru bērna mazāko pīkstienu. Es paijāju un aijāju, dūdoju un žūžoju, zīdīju – un mīdīju, precīzāk sakot, es centos iemīdīt jautājumu Vai es viņu jau mīlu? savas apziņas tumšākajā stūrī dziļos dubļos. Jo, protams, kā gan es viņu varētu nemīlēt? Es nenoliedzami biju laimīga – man bija (un ir) tas, ko es tik ilgi, nežēlīgi ilgi biju gaidījusi. Viņā kūsāt kūsā dzīvība, šis ir veselības kalngals, 10/10.

Bet atkal un atkal mani urdīja un ēda šis uzmācīgais Vai es viņu jau mīlu. Varbūt tagad? Un tagad? Vai es viņu mīlu tā, kā man viņš ir jāmīl? Starp nakts ēdienreizēm mums abiem, starp bezmiegiem un miegiem, es apmaldījos, un īdzīgā balss manā pakausī ar to nešķīsto jautājumu noklusa.

Noklusa, lai pavisam skaidri man to uzdotu atkal. Vairs neatminos precīzi, bet ap mazā mīļā mošķa pusgada jubileju es pavisam vienkārši, pat klišejiski paskatījos uz Austri un pamodos. Tāds siltuma vilnis pārņēma un tik bieži jau atkal pārņem ikkatru šūnu – tas sākas kaut kur tur, kur pukst sirds un kā paisums ieplūst krūšukurvī, tad plecos, rokās, pamodina to pusaizmirsto kņudoņu kuņģī, tiek līdz kājām un neapstājas pie pirkstu galiem, nē, tas staro, tas spīd, tas kvēlo, līdz šķiet, ka tu pats kļūsti par petrolejas lampu un esi gatavs sasildīt katru vārguli.

Es taču to mazuli tiešām mīlu, jā! Es skatos uz viņu, es skatos uz viņa tēvu, un es beidzot saprotu, ka es vienmēr esmu mīlējusi. Bet tā mīlestība tiešām nerodas eksplozīvi, bet tā veļas, tā tuntuļojas, tā rullējas lēni kā mīkla zem ruļļa un tad tā tevi pārņem un atstāj bez vārdiem.

Nekad es neesmu mīlējusi tā – tā, ka dažreiz sāp, tā, ka gribas savu galvu ietriekt sienā, kad ir kārtējais es-šito-neēdīšu (jo, ak dievs, viņš nokritīsies svarā un nomirs). Dažreiz aukstas kājas, kad mežonis atsitis savu mazo, gudro galvu (jo, ak dievs, ja nu viņš ko salauzis vai izsitis prātu no galvaskausa). Dažreiz smaids līdz ausīm un līdz Mēnesim, kad viņš iemācījies ko jaunu un lepni to atrāda. Vai pavisam vienkārši – tu redzi sevi un tu redzi cilvēku, ar ko pavadīsi visu savu mūžu, un nespēj saprast, kā jūs tā esat saplusojušies un rezultāts ir pārspējis visas ekspektācijas.

Es viņu vienmēr esmu mīlējusi, bet tikai tagad sāku saprast, ko tas īsti nozīmē un ko tas no manis prasa, nē, pieprasa. Par mammu jāmācās visu mūžu, mīlestību jāmācās visu mūžu.

0 Super!