Jau kādu laiku savu mīļo trīsgadnieku Renāriņu nebiju raudinājusi. Itkā viss ”normāli”, dzīvojam savu ierasto dienu ritmu, šādus tādus nelielus emocionālus pārdzīvojumus piedzīvojam gandrīz katru dienu:

  • kad mazais no rītiem grib spēlēties un spēlēšanās tiek pārtraukta, jo māmiņa pasaka, ka ir laiks doties uz dārziņu
  • kad ir jāsadala kāda kopīga mantiņa ar savu māsu
  • kad māmiņa ir drusku neomā un nevar iedot mazajiem brīnumiņiem tik, cik viņiem tobrīd gribās
  • un vēl citas līdzīgas ikdienas lietiņas..

Šādus emocionālus pārdzīvojumiņus, manuprāt, trīsgadnieks kādu noteiktu laiku var pārstrādāt pats (var ”normalizēt” sevi pats), it sevišķi, ja mājās un dārziņā ir burvīga atmosfēra (proti, sievietei, kas ir līdzās mazajam, ir labs garastāvoklis)

Tā nu bija sanācis, ka es pāris dienas jutos ne visai, dzīvoju drūmās noskaņās. Es aizbraucu pakaļ savam mīļajam trīsgadniekam uz dārziņu un audzinātāja man jaukas sarunas laikā sākā stastīt savus novērojumus par manu Renāriņu, to, ka pēdējās dienās viņš zīmējumos izvēlās tikai melno krāsu. Audzinātāja pauda savu vērojumu, ka bērni, kas izvēlās melno krāsu zīmējumos, parasti ir arī tie, kas ir viss „dadzīgākie”, kas viss asāk reaģē uz lietām, mēdz būt agresīvi.. un es tam piekrītu.

Man šķiet ļoti pareizi, ka audzinātāja ļauj bērniem izmantot jebkuru krāsu, kuru viņš vēlas savam zīmējumam. Ka šausmās nerauj ārā melno krāsu, piemēram, sakot, ka tā neklājas zīmēt, ka nav ”pareizi” zīmēt visu melnā. Ne velti ir tādas krāsu terapijas, kur cilvēks izvēloties sev tīkamāko krāsu un to sirsnīgi izzīmējot, iespējams, var atbrīvot sevi no kādas nevēlamas lietas. Iespējams mazais izvēloties melno krāsu sevi šādā veidā ”normalizē”, izkrāso savas emocijas, atsājot tās uz papīra.

Ir labi, ka ir tāda audzinātāja, kas pasaka šādas lietas un,  liek man klusībā pie sevis saņemties. Aizbraucām mājās un pirmais, ko es darīju, es aicināju savu mīļo Renāriņu parunāties. Viņš protams, negribēja un pretošānās bija tuvu histēriskai. Iecēlu mazo gultā un biju gatava transformēt visu, kas tur ”nāks ārā”.. un nāca arī:

  • viņš sirnsīgi spārdijās, cenšoties man iesist ar savām kājām, to es, protams, neļāvu, vienkārši pieturēja kājas pie gultas vai pavirzīju prom,
  • kliedza man virsū, bļāva, es teiktu kādu brīdi kliedza histēriski,
  • pa vidu teica visu, ko -  es gribu prom, es gribu ēst, gribu dzert, gribu čurāt.. atsaucos es pirmajā reizē uz vēlmi pačurāt un vēlāk uz vēlmi padzerties,
  • pēc tam mazais ierāvās gultas stūrī un vienkārši raudāja, sakot, lai eju prom. Kad mēģināju noglāstīt (tas izraisa papildus agresiju no mazā), tad, protams, teica, lai tā nedaru,
  • es vienkārši turpināju sēdēt blakus un vienā brīdī raudāšana kļuva mierīga, vēl pēc brītiņa mazais bija ierausies man klēpī (es viņu, protams, aicināju – tāpat es domāju viņš nenāktu) un šņukstēja, es mierīgi varēju viņu mīļot..

Visas ”šausmas” bija ārā, bērns atbrīvoja sevi no saviem emocionālajiem pārdzīvojumiem, es biju viņam līdzās. Pēc šīs sarunas no gultas izkāpa pavisam cits bērns, mierīgs un pasauli mīlošs, labprāt runāja ar mani :) Pēc tam kopīgi sakārtojām mazā istabu (kas bez raudināšanas būtu bijis ļoti ilgs un mokošs pasākums, jo mazais droši vien neko negribētu darīt, tā rādot man savu protestu) un devāmies ciemos pie Omī, nu jau kā ”normāla” ģimene, kurā bērni ir priecīgi un laimīgi.

Ne vienmēr mamma var vai ir gatava redzēt šo bērna emocionālo stāvokli. Es šoreiz pati biju pārsteigtu, cik ļoti mazajam bija sakrājies un kā es tā nepamanīju to ātrāk. Dzīvojot pati savā pasaulē, nebiju pamanījusi bērna pasaulē notiekošo.. taču tas nekas, vajadzīgajā brīdī, viss tiek pamanīts – šoreiz paldies audzinātājai par melnās krāsas novērojumu.

1 Super!