Savu mazo princesīti, kurai ir nedaudz pāri gadiņam, pie Aukles Ievas  divreiz nedēļā vedu uz divām stundiņām. Tieši pēc miedziņa, kad mazā ir labā omā – tad šīs divas stundas mazajai, manuprāt, norit maksimāli mierīgi un jauki, tā teikt tās pat ir divas brīnišķīgas stundas, kurās mazā var iegūt jaunu pieredzi un bagātināties no piedzīvotā.

..un tad ir tādas dienas, kuras pārsteidz mani pašu. Trešdien biju sarunājusi ar Auklīti, ka vedīšu viņai mazo un pati šajās divās stundiņās uzfilmēšu sen kāroto video par savu pieredzi bērnu raudināšanā. Ar puiša palīdzību un Mārupes pašvaldības PII Mārzemīte atbalstu video tika uzfilmēts (ja sadūšošos, tad to arī kk publicēšu, taču šoreiz stāsts nav par to) un mēs devāmies uz auto, lai brauktu pakaļ mazajai princesītei.

Nezinu kā tas īsti notika, taču attaisot vaļā automašīnu, tai skaitā bagāžnieku, es savu somu (kurā iekšā bija mašīnas atslēgas) iemetu bagāžniekā un aiztaisīju  to ciet. Tā bija sekunde, kad aptvēru, ka bagāžnieks ir jāver vaļā, lai izņemtu somu ar visām atslēgām, jo mazums mašīna aizslēdzas.. un tieši to viņa izdarīja – aizslēdzās! (normāli man šķiet, ka viņai tā nevajadzētu darīt)

Abi divi ar puisi nelielā šoka stāvokli par to, kas tikko notika un nākamo domu, ko tagad darīt. Man gan šajā brīdī ne tik ļoti interesējā kā mēs tiksim iekšā mašīnā, bet gan tas kā, lai es tieku pie savas mazās meitiņas. Brīnumainā kārtā mums paveicās, ka telefoni bija ar mums un mēs varējām kādu sazvanīt. Risinājums kā tikt pie rezerves atslēgam bija rokā, taču bija skaidrs, ka tas aizņems vismaz stundu.

Plānotā meitiņas atsāšana pie Aukles uz divām stundiņām, pārvērtās neplānoti vismaz trijās. Tā jau itkā viss kārtībā, Aukle zināma, mazo vedu pie viņas ne pirmo reizi, aizkavēšanās tikai par stundu.. un tomēr, es jutu, ka mazajai tas būs par daudz..  arī man tas bija par daudz, māmiņas uztraukums par savu bērnu bija klāt. Viena stunda, kura likās kā vesela mūžība.

Satiekot mazo, izrādījās, ka viņa bija iemigusi, par to liecināja viņas smuki nogulētais vaidziņš. Pie sevis nodomāju.. pavadīt laiku bez mammas ir viena lieta, taču iemigt citā vietā ir kas pavisam cits.. Mazā, protams, priecājās mani redzēt, mīļoja un smaidīja. Mašīnā ieliekot gan saraudājās, pēc britiņa pieklusa un iemiga. Pamostoties mazā itkā bija labā omā, ar mantiņām spēlējās un brāli komunicēja, mani īpaši „nepieprasīja”, taču brīdī, kad gribēju viņu samīļot vai sirsnīgāk uzrunāt, tad attālinājās no manis – lūk šādi es tulkoju to, ka mazās emocinālais stāvoklis ir pasliktinājies, ka mazajai ir kas sakāms un ka šis sakāmais neļauj mazajai būt viņai pašai, proti, mazai mīļai un mīlestības pieņemošai būtnei.  

Šo sajūtot, es mazo paraudināju, viņa laprāt ļāvās sarunai, īpaši nepretojās – vienkārši raudāja.. kā nekā viņa jau ir pieradusi pie šāda komunikācijas veida ar mani un lieki piebilst, ka vakars pēc tam turpinājās mierīgi un jauki. Pēc notiekošā vieglā nopūtā bija pateicīga par to, ka manās rokās ir nonācis „instruments” ar kura palīdzību es varu uzklausīt savu mazo meitiņu un palīdzēt viņai atgūt savu „normālo” stāvokli. Ne vienmēr raudināšanas iemesli rodas paredzami, ir arī tādas reizes kā šī, kad notikumi pārsteidz nesagatavotu.. un tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc esmu slikta mamma. Es nevaru pasargāt savu mazo no visiem iespējamajiem ne tik tīkamajiem mirkļiem, taču būt līdzās viņai pēc tam es varu būt vienmēr :)

1 Super!