Man šķiet, ka tāds pamatīgs vairums cilvēku saprot, ka ceļošana ir tā nodarbe, kas mūs bagātina tā pa īstam. Jauna pieredze, atšķirīgi skatījumi uz lietām un dzīvi kopumā, paplašināts redzes loks un tā tālāk. Bet, ja runājam par ceļošanu vai nelielu izbraukšanu tādā ikdienišķā veidā – tā noteikti ir arī lieliska atpūta un iespēja pamainīt dekorācijas.

Kad man vēl nebija Olafs, viss bija ļoti vienkārši – es vai nu ceļoju vēl bērna statusā kopā ar savu ģimeni, vai arī devos kāda izbraukumā kopā ar draugu. Tagad, kad pati esmu mamma un tajā pašā laikā arī Olafa tēta draudzene, un joprojām piedzīvojumus un atpūtu alkstošs jaunietis, lietas ir mazliet sarežģījušās. Ceļot ar bērnu vai tomēr divatā? Vai vienmēr tikai kopā vai arī atsevišķi? Galu galā – kāda gan atpūta pašiem, ja vienmēr jāuzmana mazais, un tomēr – ja nu tikai divatā, kā to pārdzīvotu mājās palikušais Olafs…

Ceļošana ar bērniem man nav nekas svešs. Nē, ne manā kā mammas, bet kā bērna pieredzē. Mana ģimene, cik sevi atceros, lielākoties ceļojusi visa kopā – ar bērniem. Jā, lielajos ceļojumos ar mašīnu pa Eiropu vienmēr devāmies kopā, kad ceļā mērojami vairāki tūkstoši kilometru (vecāki divatā devās tuvākos ceļojumos.). Atceros, kā reiz devāmies ceļā ar manu jaunāko māsu, kurai toreiz bija pusgads. Arī citu reizi, kad otra – mums kompāniju sastādošā ģimene ar mums atceļoja pat līdz Itālijai ar mēnesi vecu mazuli, par kura zīdīšanu, sēžot uz kādām no skaistajām Venēcijas kāpnēm, vietējie dikti priecājās. Bet kāds ir mans viedoklis par to, kā to piedzīvojušam bērnam? Hm, noteikti divējāds.

Kad mēs sākām aktīvi ceļot, man bija trīs gadi, tad vēlāk pauze, un, kad atsākām to darīt ar lielākiem mērķiem kā iepriekš, tad biju jau skolas vecumā, kādi desmit gadi, iespējams. Pirmo ceļojumu trīs gadu vecumā es neatceros necik, un, ja godīgi, esmu pārliecināta, ka tikpat priecīga es tajā vecumā būtu bijusi arī aizbraucot uz Rīgas Zoo vai tepat, uz Lietuvu. Ideja tā, ka man tajā mazajā vecumā tas bija tikai mirklīgs prieks, jo nekādu atmiņu man par to šobrīd nav. Vēlāk – jā, tā jau bija cita lieta. Lai arī par to ļoti maz ko atceros, man tomēr ir sajūta, ka kaut kur sirdī esošā pieredzes bagāža no šiem ceļojumiem tomēr ir bagātinājusies.

Un tagad es pati esmu mamma. Un man gribas ceļot. Stabila puse manu draugu šobrīd aktīvi apceļo pasauli. Arī es kopā ar savu draugu to šobrīd darītu, ja Olafs pie mūsu dzīves durvīm būtu izvēlējies pieklauvēt dažus gadus vēlāk. Bet esam priecīgi par to, kā ir. Pirmajā savā “mammas laika” ceļojumā devos bez bērna. Kopā ar draugu aizlidojām uz Londonu ciemos pie bijušā klasesbiedra laikā, kad Olafam bija astoņi mēneši. Londonā palikām četras naktis. Tagad Olafam ir divi gadi un pieci mēneši, un kopš Londonas mēs vairs neesam nekur ceļojuši. Kāpēc? Tādēļ, ka būt prom no Olafa bija tik skumji, ka apsolījos sev nekad tā vairs nedarīt, un ceļot ar mazu bērnu nebija un nav manā gaumē.

Veicot aptauju kādam no “Mans Mazais” vasaras numuriem, satiktajiem vecākiem jautāju šo to par ceļošanu, arī viņu domas par to, vai vienmēr jāceļo ar vai bez bērniem, vai tomēr gan – gan. Bija ģimenes, kas bija pārliecinātas – visos ceļojumos jādodas tikai kopā ar bērniem, lai tie nejustos kaut kādā ziņā atstumti vai neiederīgi. Tomēr populārāks bija viedoklis, ka jā – jāceļo kopā – lielākā daļa sastapto mazo bērnu vecāki gan nebija paspējuši kopā aizbraukt pāri valsts robežām – bet nedrīkst aizmirs arī par atpūtu divatā.

Atgriežoties pie manām domām, jā, man patiešām liekas, ka ceļojumi kā “bagāžas krāšana” maziem bērniem vēl nav nepieciešama, tā vietā pietiek ar kādu mirklīgu prieku kādā interesantā vietā tepat, tuvumā. Ja ceļot dikti gribas vecākiem, un ceļošana ar bērnu liekas pašsaprotama vai ceļošana bez mazā šķiet kā bērnu aizvainojoša, tad tā jau ir cita lieta. Ja godīgi, es pat apskaužu tās mammas, kas ir gatavas doties tālāku mērķu medībās ar mazajiem bērniem. Es tiešām to negribēju, kad Olafs bija pavisam mazs, un baigi negribu arī tagad.

Lai nu kā - augustā es, mans draugs un Olafs kopā ar maniem vecākiem un māsām dosimies Olafa pirmajā nelielajā izbraucienā uz Zviedriju, kad divas naktis pavadīsim uz prāmja un trīs kādā Stokholmas kempingā. Esmu patīkami satraukta, jo Olafs beidzot varēs piedzīvot, ko nozīmē ceļošana, visu atvieglos arī kuplais skaits ar Olafa auklēm. Lai arī zinu, ka Olafam būs liels prieks par dažādām interesantām vietām, kuras plānojam apmeklēt, un līdz ar to – man prieks par viņa smaidu, es tikpat labi zinu, ka šis ceļojums nebūs mana atpūta. Jā, var jau izklausīties “nepareizi” vai egoistiski, bet atpūsties ar bērnu pagaidām nemāku. Bet! Ja tomēr kopā ar mazo, tad veltīšu visu laiku, lai viņam būtu foršs un gribētos teikt – neaizmirstams (kaut viņš vienalga to neatcerēsies) ceļojums. Varbūt pēc šī izbrauciena vairs nejutīšos Olafam kaut ko “parādā”, un spēšu aizbraukt nelielā ceļojumā arī tikai divatā ar draugu, vairs nebaidoties, ka Olafs, piemēram, varētu mani aizmirst, kā tas bija lidojot uz Londonu.

Lai Jums un mums forša atlikuši vasara! Vēlāk droši vien būs, ko pastāstīt par mūsu pirmo mazo ceļojumu visiem kopā. J

 

0 Super!