Lai arī vasara vēl rit pilnā sparā (nu labi, ja nerunā par jocīgajiem šīs vasaras laikapstākļiem), un rudens lapkritis vēl uz papēžiem nemin, kaut kā neviļus prātā atausa atmiņas par matkriti, jā, par it kā tik slaveno pēcdzemdību matkriti, par kuru gan iepriekš nebiju neko dzirdējusi, bet uz savas galvas izjutu pilnā sparā.

Piesakot pauzi aktīvajām studijām sakarā ar jau sparīgi augošo punci un mazo Olafu tajā, uzskatīju par savu pienākumu mācīties. Apvienojot alkas pēc jaunām zināšanām un nepieciešamību uzzināt ko lietderīgu dzemdību, bērnu kopšanas un pēcdzemdību sakarā, es viena vai kopā ar draugu apmeklēju teju visas Rīgas Dzemdību nama pieejamās lekcijas. Arī tās, kur stāstīja par pēcdzemdību periodu. Ko ēst, barojot mazuli, kā atsākt intīmas attiecības ar dzīvesbiedru, kādas emociju vētras gaidāmas – tas viss tika izstāstīts, taču par kaut kādu matu krišanu nedzirdēju neko. Arī mamma, ar kuru šad tad pārrunāju kaut ko par tēmu – kā būs, kad būs – neko par to neminēja, tāpat arī grūtniecību uzraugošā ārste. Bet te nu tas bija. Mans nelūgtais viesis – matkritis.

*Man izkrīt mati. Nu labi, nekas jau traks. Mani mati ir visur! Gan jau man tikai tā rādās. Nu nē, tas tiešām vairs nav tā vienkārši. Vai tā ir mana galva, kas tur sāk spīdēt cauri..?*

Sākumā šo visu novēlu uz faktu, ka, esot noslogota jaunajos pienākumos, vairs neatradu laiku matus mazgāt katru vai vismaz katru otro dienu un biežāk tos nēsāju sasietus astē vai “ligzdā”, kā rezultātā – kad nu manīju tos izkrītam, tad tā pamatīgi. Visus, kas pa šo laiku manā matu ligzdā bija dabīgi, it kā normālā skaitā izkrituši. Lai nu kā – matus mazgāju acīm ciet – lai neredzētu, cik daudz matu pamet manu galvu. Galu galā – kad pirmie divi trīs emocionāli vētrainākie mēneši sāka pierimt un es šķietami sāku aptvert sevi jaunajā lomā un sāku iemācīties jauno dzīvi, pēkšņi mani pārsteidza šis. Nu jā… tas vairs nebija kā parasti. Kārtīgs pēcdzemdību matkritis, un dikti nepatīkams, jāpiebilst.

Ko es darīju? Pirmkārt, protams, panikoju. Kārtīgs stress, par to, kas ar mani notiek, cik ilgi tas turpināsies, vai palikšu ar pieciem matiem uz galvas?! Sāku rakāties interneta dzīlēs, kur atradu līdzīgus mammu jautājumus. Kā izrādījās, tas ir gluži normāli (ja neskaita to, ka manas gados vecās radu tantes tikai šausminājās, jo par kaut ko tādu nekad nav dzirdējušas, kur nu vel pieredzējušas pašas). Jā, jā, izkrīt visi auglīgajā grūtniecības ķermenī pārlieku saaugušie mati, bet tie šķita daudz, daudz vairāk.

Kad panika pierima, sūtīju draugu uz aptieku kādu labu matu vitamīnu meklējumos. Vai tie līdzējā? Nemāku teikt, jo vitamīnus sāku lietot, kad mati bija krituši jau kādus divus, varbūt pat jau trešo mēnesi. Bet vismaz mierinājums sev – tie, kas augs vietā, būs spēcīgāki. Šajā laikā devos arī pie friziera. Dažādu apstākļu sakritības dēļ nācās doties pie citas, ne manas ierastās frizieres, kas radīja papildu stresu šajā jokainajā situācijā.

*Sēžu pie frizieres. Viņa ķemmē manus matus. Mati krīt. Birst man no galvas. Uz apmetņa, uz grīdas, pinas ķemmē. Tāds… neizprotams kauns. Frizieres sejā redzu mulsumu, kuru viņa cītīgi cenšas nomaskēt, līdz es to pārtraucu: “Es zinu. Man ļoti krīt ārā mati. Bet man nesen piedzima bērns, tas laikam tādēļ.” Frizieres raižu pilno vaigu nomaina it kā loģiski izskaidrota atvieglojuma sajūta. Un mani tajā pašā laikā piemeklē asaras acīs. “Man izkritīs visi mati?!” skaidri zinot atbildi, ka tā nebūs, ar kamolu kaklā tomēr pajautāju, jo jūtos tiešām neērti un labprāt vēlētos dzirdēt kādu profesionālu mierinājumu šajā sakarā.*

Esot frizētavā, uzdevums izskalot krāsu no maniem matiem tika uzticēts kādai citai darbiniecei. Viņa man jau sākumā gan nepatika. Kad man mazgāja matus, jutu, kā šī sieviete tikai velk un velk ārā manus izkritušos matus. Velk un liek malā, un velk, un atkal malā. Dzirdēju, kā viņa saka blakus esošajai – ārprāts, tik daudz matu nāk ārā! Līdz mana friziere viņai paskaidroja – viņai nesen bērniņš dzimis. Tam sekoja kopīga atvieglojuma nopūta un šīs jocīgās sievietes komentārs – te jau vesels kaķis sanāktu! J

Par to kaķi… jā, to es nekad neaizmirsīšu.

Lai nu kā, friziere man ieteica izmēģināt matu augšanu veicinošu un visādi citādi noderīgu paštaisītu matu vai pareizāk sakot galvas ādas masku no sinepju pulvera un, šķiet, medus. Tā jāieziež matos, jāuzliek galvā celofāna maisiņš un tā jānostaigā, cik nu spēj turēt – 10 vai 15 minūtes – jo maska ir patiešām traki kodīga. Arī šo izmēģināju. Vai palīdzēja? Nezinu. Arī masku izmēģināju jau trešajā mēnesī kopš mati bija sākuši strauji izkrist.

Pēc dažu rindkopu cītīgas būvēšanas esmu nonākusi šeit, beigās. Tad par matkriti… Jā, tas ir tiešām baigi riebīgi. Mēs skaidri zinām, ka grūtniecības laikā un pēc bērna dzimšanas ķermenis mainīsies, un tas ir normāli, bet šis man bija patiešām šoks, vēl jo vairāk tādēļ, ka, pirmkārt, tas redzams arī visiem citiem, kurus satieku (vismaz tā man šķita, jo priekšpusē caur tumši brūnajiem matiem jau varēja saskatīt galvas ādu, kā dēļ mainīju matu celiņu), un, otrkārt, tādēļ, ka to nav iespējams kaut kā baigi pakļaut kontrolei un zibenīgi novērst. Lai nu kā, šis ir tikai viens no daudzajiem pārbaudījumiem, kas ierakstīts mammu likteņos, un viena no grūtībām, kam galu galā reiz tomēr pienāk beigas. Un labi, ka tā.

P. S. Ja nu kādam reiz prātā iešaujas doma kādai matkriti piedzīvojošai mammai pateikt, ka no viņas izkritušajiem matiem varētu sanākt vesels kaķis – labāk nevajag. :)

0 Super!