Sākšu ar apņemšanos. Vienu no daudzajām, kas, pieņemu, līdzīgi arī citiem, pēc bērna piedzimšanas pati saprata, ka kļuvusi lieka. Tā ir apņemšanās, ka mūsu attiecībās ar bērna tēti nekas nemainīsies – mēs nosargāsim spontanitāti, romantiku, divvientulību un visu pārējo, kas, domājot par attiecībām, liek koķetā smaidā mazliet novērst skatu. Nē, nu, protams, nav jau tā, ka tā visa vairs nebūtu, bet, nenoliegsim, nav jau arī tā, kā bija pirms bērniņa klusā klauvējiena pie mūsu dzīves durvīm.

Normālā gadījumā sāktu ar stāstu jau par laiku, kad uzzinājām par manu grūtniecību, bet, ja esat lasījis manus iepriekšējos ierakstus, tad zināt, kā tas notika manā gadījumā. To izgriežam. Pirmās manāmās izmaiņas sajutu, kad puncis bija jau stipri liels. Ak, kā man pietrūka ciešo apskāvienu! Nu tā, viens pret vienu, stipri apkampties, nevairoties saspiest mana punča iemītnieku. Lai arī sirdi sildīja sajūta, ka nu varam apskauties jau trijatā, man drusciņ trūka pabūt tikai diviem. Mans kārtējais (šo esmu minējusi arī iepriekš) atzīmes punkts nākotnē – kad Olafs piedzims, mēs varēsim kārtīgi samīļoties.

Kad Olafs piedzima, man apskāvieni ar draugu nebija ne prātā un tajā pašā laikā – es tā vien pēc tiem alku! Gribēju piebilst, ka izklausās neloģiski, bet kas gan vispār ir loģisks šajā emocionālajā posmā. Atceros, kā vakarā, kad mazais gulēja, es viesistabas dīvānā cieši pieglaudos draugam un atzinos viņam un reizē sev pašai – vairs nebūs tā, kā agrāk, un man ārkārtīgi pietrūks šāda bezrūpīga aizsnaušanās viņa azotē, kad vien pašiem gribas, kāda spontāna vakara iziešana divatā bez iepriekšējiem plāniem vai vienkārši pilnīga domu un sajūtu veltīšana mums diviem, jo domas nu jau vienmēr bija par un ap mazo Olafu. Un atkal – tajā pašā laikā man nepietika spēka un emocionālas vaļsirdības censties pievērsties mūsu attiecībām.

Pirmajās nedēļās abi ar draugu priecājāmies, ka mums nav kā citu pazīstamo pāro pieminētajos pirmajos trīs grūtajos mēnešos, kad nervi iet pa gaisu, tiek sagaidīta negribētā atklāsme, ka nu viss (labi, daudz kas, bet tajā brīdī šķietami viss) būs citādi, kad mammas domas, uzmanība un darbi tiek pilnībā veltīti mazajam, kad bērna tētis izjūt jocīgu vientulību, kad… lietas patiešām mainās. Savādi, kā, pašai nemanot, iepriekšējais teikums, kas sākumā stāstīja par citiem, beigās nejauši pārtapa mūsu pašu stāstā… Bet laikam ne tik netīši, jo tieši tā tomēr notika arī ar mums. “Nekas, Katrīn,” mans prāts man toreiz teica: “pēc laiciņa, pēc dažiem mēnešiem jau būs labāk. Būs vieglāk…”

Pagāja mēneši un bija labāk. Ja neskaita dažreiz atnākušo nelūgt viesi – pēcdzemdību trakumu (depresiju, krīzi?) tik tiešām - pamazām kļuva vieglāk. Olafs šad tad paviesojās pie savām omītēm, mums atradās kāda reta iespēja kopā iesnausties un bija iespēja apsaukties tikai diviem. Laiks, kad šķietami pieņēmām jauno lietu kārtību. Uzsvars uz – šķietami. Kad mūsu dzīve jau iegāja jaunajā ritmā, kaut kur ārā sāka lauzties mūsu jaunības trakulība. Man bija 20, manam draugam par gadu vairāk, un alkas izlauzties no rutīnas kļuva arvien spēcīgākas. Atceros, kā vēl pa visam jauni, kādus 14 vai 16 gadus veci, kopā sapņojām, kā tas būtu, ja mums kādreiz būtu bērns. Cik jauki un mīļi tas būtu. Protams, tas bija un ir tieši tā, nenoliedzami, tomēr mēs kļuvām par vecākiem mūsdienām agrā vecumā, un to ik dienas izjutām arvien spēcīgāk. Mēs vēl īsti nebijām gatavi kļūt par stabiliem ģimenes cilvēkiem, par kādiem vēlējāmies kļūt kaut kad nākotnē.

Mūsu asumi kļuva durstīgāki un arī mitējās, kā nu kuru dienu, taču attiecības bieži nonāca strupceļā. Nē, protams, mēs pie tā nevainojām Olafu, bet zināma ietekme bija arī bērnam attiecībās. To rāda arī statistika par pāru šķiršanos pirmajā gadā pēc bērna dzimšanas. Mēs nevēlējāmies kļūt par šīs skumjās statistikas daļu, tādēļ centāmies, cik spēka attiecības noturēt, par spīti slavenajam ieteikumam nepalikt kopā, ja vienīgais iemesls ir bērns.

Kad Olafs jau bija paaudzies, un dzīve nu jau tiešām, nevis tikai šķietami bija iegājusi jaunajā ritmā, mēs beidzot spējām pieaugt un saprast, cik bagāti mēs esam. Labāk vēlu, nekā nekad, vai ne? Beidzot mūsu attiecībās iestājās stabilitāte, kopīgi mērķi un tāda īsta laimība. Man beidzot radās iespēja piestrādāt pie sevis pašas, pie sevis kā personības, ne tikai kā mammas. Kādreiz tik šķietami vitāli nepieciešamās ballītes bija izdzīvojušas savu uzplaukuma ēru, arī mums apkārt esošie draugi pieauga, nostabilizēja attiecības un kļuva par esošiem vai topošiem vecākiem. Un mēs kļuvām par stipru komandu, kas, pārvarējusi šos grūtos šķēršļus, nu ieguvusi mieru. Vismaz kaut kādā mērā. Mēs iemācījāmies vairs nerotaļāties viens ar otra jūtām, un attiecības, kas kādreiz iemiesoja vien kvantitāti to ilgo pastāvēšanas gadu ziņā, nu sevī ietvēra arī dziļu kvalitāti saturā.

Lai arī mūsu kopīgā gulta bieži vien nu jādala trijiem, nevis mums diviem, atpūta divatā prasa rūpīgāku plānošanu un mūsu bučas pavada Olafa greizsirdība uz tēti, esam iemācījušies atrast laiku arī tikai mums. Jā, dažreiz uznāk besis un katram savas ilgas pēc tām vecajām attiecībām, bet kopumā mēs beidzot esam kopā tā pa īstam. Un, Olaf, paldies tev par to.

2 Super!