Agrāk ar vārdu ”atpūta” man saistījās kopā būšana ar draugiem – tā teikt ballīte, runāšana par neko, alkohols, vasarā bonusā derēja arī svaigs gaiss un gaļiņas cepšana. Šobrīd vārds ”atpūta” man īsti nav saprotams.. man vēl joprojām tīk tikties ar draugiem, patīk būt svaigā gaisā un pacept gaļiņu, taču alkohola klātbūtne un runāšana par neko sāk šķist lieka. Drīzāk prasās pēc sirsnīgām sarunām pie tējas krūzes.

Ir tā, ka manu draugu lokā, esmu viena no pirmajām dāmām, kurai ir bērni. Manas prioritātes pēc bērniņu ienākšanas ģimenē neizbēgami ir mainījušās, ja agrāk prioritāte bija ”labi pavadīts laiks”, kas nereti bija tieši nakts dzīve, tad tagad prioritāte noteikti ir labs miegs. Šeit nu notiek mans iekšējais konflikts saistībā ar vārdu ”atpūta”. Es vēlos satikt draugus, vēlos pavadīt ar viņiem kopā laiku, parunāties, pasmieties, radīt brīžus un notikumus kurus ir vērts atcerēties, taču es šos notikumus vēlētos piedzīot pa dienu.

Draugi, kuriem nav bērnu, pa dienu strādā , ”atmostās” lielākoties uz vakaru un tad ir gatavi ko pasākt. Tikšanās, kas nereti iesākās ap plkst. 20.00 un mierīgi rit savu gaitu līdz plkst 01.00... 02.00.. pat 04.00 un vēl vēlāk. Kā saglabāt savu prioritāti labs miegs un tikt pie kārotās tikšanās ar draugiem?

Ilgu laiku es nebiju tikusies ar sev mīļu draudzeni un vakar radās šī burvīgā iespēja viņu satikt. Pa dienu mēs parunājāmies un vakarā radās iespēja kopā ar viņu doties uz Saulkastiem satikt vēl citus draugus. Piedāvājums vilinošs, es piekritu, kopā ar puisi un abiem bērniņiem devāmies ceļā. Pasākums brīnišķīgs, braukšana mašīnā, mūzikas klaušanās, drūzma veikalā, gaļiņas cepšana dārzā, svaigs gaiss un jauka kompānija..

.. tikai viena maza nianse, Saulkrastos mēs bijām plkst 20.00, principā tas ir laiks, kad es parasti piebeidzu visus iesāktos darbus un dodos likt gulēt mazos, lai arī pati varu izgulēties. Šoreiz plkst 20.00 tika uzsākti ”darbi” – tika iekurināts grills, uzklāts galds, atkorķēti pirmie aliņi un gaisā sāka virmot vārds ”atpūta”.

Nedaudz pāri plkst 22.00 mazā Patrīcija aizmiga. Renāriņš turpināja ballēties kopā ar mums. Apjautu, ka biju nonākusi ”atpūtā”, ko pati šķiet par tādu vairs neuzskatu, taču projām nedevos.. Ap 23.15 izskanēja piedāvājums doties uz jūru.. kaut kas nešķita pareizi. Draugi, pasēdēšana, gaļiņa, piedāvājums par jūru – tas viss ir brīnišķīgi, tikai laika intervāls ir nedaudz ar nobīdi, tieši tik nedaudz, lai liktu man aizdomāties.. vai šī tiešām ir tā mana kārotā ”atpūta”?

Neilgi pēc tam, mans mazais Renāriņš ierausās man klēpī un nočukstēja – braucam mājās, un saistībā uz šo frāzi es nodomāju, cik gudrs un par sevi rūpējošs ir mans bērniņš; cik vispār bērni ir gudri, viņi reaģē uz savām vajadzībām – kad grib ēst, atnāk un kaut ko atrod, kad grib komunicēt, dodas pie kompānijas, kad grib gulēt – nāk un pasaka. Ir ko mācīties no saviem bērniņiem :) Ap plkst 23.40 mēs izbraucām, mājās bijām ap plkst 00.30 un šķiet, ka līdz 01.00 jau gulējām. Lieki piebilst, ka šodien ”atpūtusies” es nejūtos. Maziņš besis, nogurums un pārdomas par dzīvi. Turpretī bērni, enerģijas pilni un laimīgi :)

1 Super!