Pēdējo dienu sajūtas ir visai drūmas. No malas paskatoties uz savu dzīvi, tā šķiet brīnišķīga – jauna, skaista māmiņa, divi brīnišķīgi bērni, apburošs puisis, maģistrs nokārtots, dzīvoklis skaists, pārvietošanās līdzekļi sākot ar kurpēm un beidzot ar automašīnu iremocionālais un finansiālais atbalsts no vecākiem garantēts, vasara pēc kalendāra ir atnākusi, dienas solās būt patīkami saulainas.. taču kaut kas pietrūkst, pilnīgi neērti to rakstīt, varbūt vienkārši esmu nepateicīga un sagaidu no dzīves nezin ko.

Atceroties savu apņemšanos, pēc meitiņas pirmā gadiņa sasniegšanas un maģistra iegūšanas manā dzīvē bija jāienāk vieglumam, taču tas nav noticis. Tāpat es jūtos godam smagi nostrādājusi katru dienu, uz augstskolu neeju un maģistru nerakstu, taču mājas un bērni savu paprasa.

Nespēks un nogurums no rītiem, regulārs besis. Trakākais laikam ir tas, ka es pat zinu kā atrisināt savu problēmu – savu šķietamo dzīves smagumu, nogurumu, besi –, taču īsti neko nedaru lietas labā. Viss ko es daru, ir regulāri čīkstu par laika trūkumu un ar īpaši svarīgu ģīmi daru apkārtējiem zināmu, ka man ir nepieciešams laiks vienatnē.. brīdis klusuma.

Es protams varu palūgt savai māmiņai vai tētim pieskatīt mazos brīnumiņus un tādējādi tikt pie sev kārotā klusuma brīža, taču ne vienmēr viņi var, tad kad es vēlos un ne vienmēr es gribu tad, kad viņi tiek. Es arī gribētu, lai mazbērnu pieskatīšana būtu patīkams notikums kā viņiem, tā vecākiem, lai abi iegūtu un bagātinātos no šī notikuma, nevis, lai tas pārvērstos par brīvā darbspēka izmantošanu. Saprotot to, ka man šāda pieskatīšana būtu nepieciešama vismaz divreiz nedēļā, lai es justu kādus uzlabojumus, es atduros pret to, ka man ir nepieciešama aukle.

Renāram aukle nekad nav bijusi un arī Patrīcijai sākotnēji tādu nevēlējos. Mani pret argumenti ir tādi, ka man tam nav līdzekļu, es pati gribu uzaudzināt savus bērnus, aukli atrast noteikti ir ļoti grūti, kā arī ar septembri plānoju mazo sūtīt tādā kā mini dārziņā, līdz ar to – vai tad man grūti izturēt vēl vasaru... jā ir grūti! Es gribu aukli! :)

Es vēlētos brīnišķīgu aukli, kas būtu ar mieru divreiz nedēļā uz pāris stundām vasaras mēnešos pieskatīt manu mazo mīļo gadu veco princesīti Patrīciju. Ja tev, mīļo lasītāj, tāda ir zināma, būšu ļoti pateicīga, ja norādīsi man virzienu, kur tādu meklēt. Gribētos piedzīvot, kā tas ir, kad ir aukle.. kad ir iespēja izmantot sev izbrīvēto laiku.. gribētos piedzimt no jauna, sākt atkal redzēt un gūt prieku vienkāršajās ikdienas lietās, dāvāt šo prieku citiem un vairot skaisto sev apkārt. Cerībā, ka izdosies.. :)

 

1 Super!