Iesākšu ar to, ka ļoti mīlu savu meitiņu un ar prieku gaidīju viņas pirmo dzimšanas dienu. Man patīk svētki, cilvēku drūzma, labprāt tos rīkoju un arī svinu.

Zināju, ka šīm svinībām nevarēšu nodoties pilnībā, jo divas nedēļas pirms tām man bija paredzēts nokārtot 5 noslēdzošos maģistra eksāmenus. Pēdējais eksāmens tika uzrakstīts trešdienā, savukārt meitiņas gada jubileja bija sestdienā. Tā teikt veselas divas dienas – ceturtdiena un piektdiena – lai atietu no trakā eksāmenu maratona un sagatavotos meitiņas svinībām.

Spēka man nebija, naudas ne tik, bet vēlme atzīmēt šo dienu man bija. Pāris dienas pirms meitiņas jubilejas es uzzināju, ka citi ģimenes radi tajā pašā dienā (sestdienā) svinēs savas meitiņas vārda dienu. Svētku apvienošana man ne visai tīk, taču tā, kā es labprāt svinu svētkus un ģimenes kopā būšana man ir kļuvusi svarīga, tad nolēmu, ka varētu pamēģināt svinēt svētkus kopā ar tuvākiem un tālākiem radiņiem.

Manas pārdomas izrādījās veltīgas, jo sazvanoties ar radiem, es saņēmu atteikumu – viņiem bija plānoti daudz viesi, visiem diez vai atrastos vieta un tā.. sāpīgi, bet ko darīt, ja nē, tad nē – rīkosim svētkus paši.

Naudiņa uzradās, svētku galdam nepieciešamo sapirkām, draugus un vecākus uzaicinājām. Gribējās pavadīt dienu kopā ar sev mīļajiem – pasēdēt, pasmieties, uzspēlēt bumbu, uzgrillēt gaļiņu.. gribēju saulainu dienu :)

Pienāca tā brīnišķīga diena, diez ko saulaina viņa nebija, drīzāk apmākusies un vēsa. Divos dienā es atskārtu, ka vienīgais ciemiņs ir mana māmiņa. Cik man palika skumji. Atraidījums no radiem, draugu neierašanās, tētis vienkārši neatbildēja uz telefona zvaniem un māsai bija citi plāni.

Lai gan ar mani bija mani vismīļākie un tuvākie – mans puisis, bērni un māmiņa, man bija ļoti skumji. Nepiepildītas mīlestības sajūta. Sēžot pie virtuves galda es raudāju, dienā, kad biju plānojusi justies pavisam citādi, dienā, kuru īstenībā gaidīju kopš meitiņas dzimšanas, es jutos pilnīga viena. Sirsnīgi noraudāju šķiet vairāk kā stundu, sāpe bija izdzīvota un kļuva viegli ap sirsniņu. Nolikām gulēt bērnus, lielo brāli Renāriņu un mazo gaviļnieku Patrīciju. Mājās iestājās pilnīgs miers, kopā ar māmiņu jauki pasēdējām dīvānā un paķiķinājām par to, cik grandiozi svētki man ir izdevušies.

Pēc brītiņa ieradās arī pirmie ciemiņi no puiša puses – draugs Rodžers ar savu puiku Raulu. Diena kļuva siltāka, saulīte mūs aplaimoja. Mēs izgājām dārzā pie saklātā svētku galda, puisis sāka cept gaļiņu. Mums pievienojās arī mani mīļie kaimiņi – Ina ar meitenēm un vēlāk arī kaimiņu pāris Laura ar Jāni. Diena bija brīnisķīga un īstenībā tieši tāda kādu es vēlējos, mīļa, sirsnīga un silta. Mazā nebija pārgurusi no tā, ka visi viņu čubiņa un ņem rokās, jo ciemiņu nebija tik daudz, kā arī visi ciemiņi bija mums tuvi, mazo jubilāru zināja un nebija īpašas vēlmes viņu pastiprināti mīļot. Gaisā virmojošās emocijas man patika, atmosfēra bija brīva un nepiespiesta.

Jāatzīmē, ka tik skumja šī diena nemaz nebija. No paša rīta ciemos bija iebraukusi mana tuva draudzene, kas neskatoties uz to, ka ir ļoti aizņemta, tomēr atrada stundiņu sava laika, ko veltīt man un manai meitiņai. Visi man mīļie un tuvie draugi dienas laikā atsūtīja sirsnīgas atteikuma īsziņas un novēlēja jauki pavadīt dienu. Paldies viņiem par to! :)

Kad nākošajā dienā šķita, ka jubileja jau nosvinēta; kopā ar puisi kārtīgi pašiverējāmies pa dārzu, ap plkst. 16.00 mani sazvanīja mana māsa, kura uzprasījās ciemos, jo gribēja apsveikt mazo vakardienas jubilāru. Izdevās sazvanīt arī tēti (izrādās, ka viņš vakar jutās slikti un visu dienu nogulēja), kurš arī bija ar mieru atbraukt. Tā nu es uzaicināju arī savu māmiņu atkārtoti atbraukt pie manis un kopā pasēdēt.

Mīlestības pilnā diena uzradās pati no sevis, cik es biju laimīga. Šādu brīžu dēļ ir vērts dzīvot. Cik labi, ka ir māsa, māmiņa un tētis, cik brīnišķīgi, ka ir puisis un bērni un sirsnīgi kaimiņi. Šī ģimenes kopā būšana ir patiesa laime un to pa īstam es sapratu tikai vakar :)

0 Super!