Par kabačiem es saucu mūs ar vīru. Mēs esam diezgan kūtri uz fiziskām aktivitātēm, allaž aizbildinoties ar nogurumu. Jau vairākus gadus domāju par to, ka būtu forši sākt skriet un vismaz reizi mūžā pamēģināt noskriet pusmaratonu, bet vienmēr atrodas kāds labs iemesls to nedarīt. Tad darbu daudz, tad tumšs, tad dubļains un tad es paliku stāvoklī, bet pēc tam - atkopos no dzemdībām. Lai gan skriet drīkst arī grūtnieces! 

Dzemdību nama vecmāte man intervijā ieteica brīnišķīgu likumu- grūtniece drīkst izveikt jebkuras fiziskās aktivitātes, ja tiek ievērots runāšanas likums. Proti, slodze var būt tik liela, lai sportošanas laikā grūtniece spētu parunāt un elpot bez aizdusas. 

Labi vismaz, ka bērni mums aktīvi. Un viņu dēļ esam spiesti kustēties arī mēs. Maratonam es tā arī vēl neesmu nobriedusi un pat izvairījos no Ģimeņu distances Rimi bērnu dienas maratonā, lai gan bikses un apavi skriešanai gan jau iegādāti!:-) Toties vēl jo īpašāks prieks, ka mūsu bērni savu distanci jau otro gadu noskrēja ar smaidu uz lūpām. Es ceru, ka, lai arī mēs - vecāki, neesam tādi malači kā viņi, arī izaugot viņi turpinās skriet, braukt ar riteni un piedalīties, lai vairotos dzīvesprieks. Un es, protams, solīju, ka centīšos nākamgad skriet kopā ar viņiem...:-)

0 Super!