Kad vēl nebiju mamma, kopā ar draudzenēm, kuras arī vēl nebija mammas, bieži smējos par māmiņām, kas izveidojušas gluži vai slepenu ordeni, kurā apspriež visādas, mūsuprāt, muļķības: bērna kakas, labākos pamperus, bērna purkšķu biežumu un tā tālāk. Vienojāmies, ka ar mums jau nu gan tā nenotiks. Tādas šausmas! Tik muļķīgi! kad gaidībās bija viena no draudzenēm, cita citai atgādinājām doto solījumu: nekādu sarunu par kakiņām un čuriņām. Paliksim normālas sievietes, kas arvien domā par skaistām kleitām, lūpukrāsām,  - tātad vispirms par sevi - un tikai tad par mazuli. Citādi nekas labs tur nesanāks. Taču nepagāja ilgs laiks, kad draudzene, tāpat kā visas reiz apsmietās māmiņas, sāka sajūsmināties par sava dēla kakiņu krāsu, apjomu un biežumu. Fui! Vēl trakāk - viņa pievienojās māmiņu kopienai, kas to visu apspriež daudzbalsīgi. Un pārējās māmiņas - kāds stulbums! - sāka dēvēt nevis vārdā, bet par Martas, Armanda, Kristīnes utt. mammu. It kā tām sievietēm nebūtu vārda! Te pieminu tikai vienu no, kā man tobrīd šķita, ārprātiem. 

Tai brīdī sev nosolījos vairākus nekad: es nekad neapspriedīšu sava bērna kakas ar citām māmiņām, es nekad nedēvēšu citas sievietes par tāda un tāda bērna māmiņām, es nekad nedošos slepenā ordeņa pastaigās utt. 

Un tad piedzima mans bērns... Kauns jau atzīties, bet tieši bērna kakas bija pirmā apspriestākā tēma, ko pārrunāju ar citām mammām. Jo tas taču ir TIK svarīgi, tieši cik bieži, cik daudz un kādas krāsas kakiņas ir mūsu mazuļiem. Ak jā, un tad vēl zīdīšana - kā pareizi atslaukt pienu, kur glabāt, kā zīdīt,. kā sāp vai nesāp krūtis. Tādas tēmas, par kurām, kā savulaik uzskatīju, nav publiski jārunā. Jo tās taču ir tik intīmas. Jā ir, bet nu jau saprotu, ka tas slepenais māmiņu ordenis ir ļoti slēgts un intīms. Un tajā iespējams apspriest jebko, pilnīgi jebko. Arī aizcietējumus. Savējos. Un arī citu māmiņu... Un kā tos vislabāk likvidēt. 

Nu jā, un man bija vēl miljons nekad, ko attiecināju uz savu gaidāmo bērnu. Lūk, daži no tiem:
1. Es nekad neņemšu bērnu savā un vīra gultā. Pieradīs! Kā tad pēc tam viņu no tās atradinās?! lai guļ savā gultā blakus mūsējai. 
Realitāte: Jau no otrās mājās pārbraukšanas dienas mans dēls guļ pakaviņā mūsu lielajā gultā. Pēc rīta ēšanas  viņš turklāt tiek pārvietots manā pusē, nereti aizripinoties starp mani un vīru un mani gandrīz izpiežot no gultas. Uz augšā celšanās laiku pakaviņā guļu es. Un, ja vajadzēs, abi ar vīru gulēsim dēla gultiņā, lai tikai mazajam labi. 

2. Manam bērnam nebūs nepieciešams knupis. 
Realitāte. Atrodoties Intensīvās terapijas nodaļā visi mazuļi tiek pieradināti pie māneklīša. Citādi mediķiem vienkārši nebūtu iespējams strādāt, mierinot katru raudošo bērnu. Tā nu kopš pirmās dienas, kad esam kopā, manam Pēterim ir knupis. Ne tikai viens. Trīs. Apsveru domu par jaunu iegādi, pieskaņojot tos apģērbu krāsai...

3. Mūsu ģimenē bērnu nestaipīs rokās. Paņems tikai tik, cik nepieciešams. 
Realitāte. Nu ņem jau arī, kad nepieciešams. Nu ne jau Pēterim, bet mums! Realitātē dēls ir diezgan pašpietiekams un mierīgi varētu kādu laiku pavadīt vienatnē, bet mums tā gribas viņu mīļot, bučot, nēsāt... Un kas gan tur slikts - ņemt bērnu rokās?! Tāpēc darām to vismaz simts reižu dienā. 

4. Manam bērnam būs režīms, tā gan man, gan viņam būs vieglāk. Nekādu nakts ēšanu!
Realitāte. Nē, nu nevar teikt, ka režīma nav - ir. Tikai tas nemitīgi tiek mainīts. Ja Pēterim nāk miegs, tad viņam ļauts gulēt tieši tik, cik gribas. Un tas nekas, ka viņš mostas ar tādu izsalkuša cilvēka brēcienu, ka mājai jumts cilājas. Nu un kas, ja tas notiek nakts vidū? Vai tad man grūti piecelties? Pat ja ir divi, trīs vai četri naktī. 

Jā, un par visiem saviem "nekad" šobrīd plati smaidu. 


1 Super!