Gaidot savu Pēteri, esmu izlasījusi neskaitāmas grāmatas un publikācijas par to, kas notiek ar bērniņu, viņam augot mammas vēderā, kas notiek ar pašu māmiņu un kas notiek ar pāra attiecībām grūtniecības laikā. Visi raksti kā viens uzsver - jau kopš grūtniecības pirmās dienas visur jāiesaista arī vīrietis, jāaicina līdzi uz ultrasonogrāfijām utt. Pretējā gadījumā, mazulim nākot pasaulē, viņš no mazās jaunās pasaulītes nemanot tiks izstumts. To lasot, man šķita - bet tas taču ir pašsaprotami, ka bērna tēvs visā iesaistās, par visu interesējas un tiek uztverts vienlīdz nozīmīgs kā topošā māmiņa. 

Izrādās, dzīvē ir mazliet citādi. Vai vismaz mans vīrs situāciju redz citādi. Kad priecīgo ziņu par mūsu gaidāmo mazuli pavēstījām savējiem, protams, sāka birt apsveikumi. Bet... Radi, draugi un paziņas sveica tikai mani - reti kurš atcerējās, ka sveicieni pienākas arī topošajam tēvam. Atzīšos, ka es tam nemaz nebūtu pievērsusi uzmanību, ja vien mans vīrs Jānis pats uz to nebūtu norādījis. Vīram bija sāpīgi, ka visi sveic tikai mani, par gaidāmo mazuli runā tikai ar mani. Viņam bija sajūta, ka jau no paša sākuma tiek atstumts. Kaut gan no savas puses varu teikt, ka ieinteresētāku, mīlošāku, gaidošāku tēvu neesmu redzējusi (cik nu vispār zinu par citiem tēviem). Jau no pirmajām nedēļām mans Jānis Pēterim vakaros dziedāja "Aijā žūžū", slepenībā raudāja, kad man pāris reižu bija sākusies smērēšanās un interesējās par visu, kas notika ar mani un mazuli. 

Neslēpšu, arī man šos mēnešus kopš gaidu Pēteri, šķitis, ka tieši es esmu izredzēta, īpaša. Tāpēc bijušas dienas, (vēl vakar...) kad atļāvos pačīkstēt vai izstrādāt visādus niķus. Aizbildinājums - es taču esmu stāvoklī, es taču jūtos tā un tā... Vienu vakaru, kad biju īpaši nejauka un aizvainoju vīru, atkal aizbildinājos - jā, bet es taču esmu stāvoklī, zini, kā es jūtos?! Uz ko vīrs klusiņām atbildēja - jā, bet vai tu esi padomājusi, kā jūtos es? 

Ar šo visu tikai gribēju teikt - stāvoklī vai nē, bet, esot kopā ar mīļoto cilvēku, svarīgi viņu ielaist itin visos savas dzīves kaktiņos. Nolikt pie malas savu ego un saskatīt, ka esat divi, nevis Tu viena. Jo šis ir tas pats stāsts par "viņš neko mājās nedara". Nedara, jo nedodam viņam tādu iespēju. Bet man ļoti gribas dot savam vīram iespēju būt par labu tēti... 


2 Super!