Tā jau smejas, ka grūtniecība ir lipīga. Par to pārliecinos arī pati, jo kopš brīža, kad gaidu savu Pēteri, priecīgo vēsti saņēmušas vēl dažas manas paziņas. Viena no viņām salīdzinoši nesen. Tieši paziņas pārdzīvotais man lika pārdomāt to, kā pašas izturamies un ļaujam ārstam izturēties pret mūsu grūtniecību. 

Gan es pati, gan nule pieminētā paziņa grūtniecības sākumposmā sastapāmies ar dažādām veselības problēmām, tai skaitā asiņošanu. Loģiski, ka man tā bija traģēdija - ja nu kaut kas notiek ar manu ilgi gaidīto bērniņu?! Man gan paveicies ar ginekoloģi - ļoti saprotoša un vienmēr pieejama. Arī ļoti mierīga, tāpēc pat melnākajos brīžos man bija pārliecība - ar manu mazulīti viss būs kārtībā. 

Taču no savas paziņas un vēl no dažām draudzenēm, kas pirms gadiem piedzīvojušas asiņošanu grutniecības laikā, dzirdu stāstus par to, cik izmisuma pilns viņām bijis šis laiks. Galvenokārt tieši ārsta attieksmes dēļ. Attieksme ir aptuveni šāda: tas vēl nav nekāds bērniņš, bet auglis. Un nav ko censties neko glābt - kam jāiet bojā, tas lai iet... 

Teorētiski jau es šādu attieksmi saprotu. Medicīna paliek medicīna, zinātniskie pētījumi, sttistika utt. Īsāk sakot - patiešām ir tā, ka līdz divpadsmitajai grūtniecības nedēļai mazā dzīvībiņa vēl soļo pa trauslo robežu būt vai nebūt. Un nav ne sievietes, ne ārstu spēkos ietekmēt bērniņa "būt". 
BET! Ārsta spēkos ir sievieti uzmundrināt, stiprināt un atbalstīt. Protams, dakteriem konkrētā sieviete ir tikai viena no daudzām un "auglis" - viens no neskaitāmiem. Tā teikt. - ja nu kas, būs taču vēl... Bet konkrētajai sievietei tas mazais rīsiņš melnbaltajā ultrasonogrāfijas bildē tai brīdī ir visa viņas pasaule. Viņas sapnis, cerības, ilgas. Viņas lielākais dārgums, ko tik ļoti gribas pasargāt un nosargāt. Varbūt to zinot, dakteriem tomēr būtu vērts ja ne citādi, tad vismaz vārdos attieksmi mainīt. Neuzskatīt vai vismaz vārdos nedēvēt mazo dzīvībiņu par  "augli", kas, gluži kā ābols ābelē var vai nu attīstīties vai aiziet bojā, tā arī īsti nesācis dzīvot. 

Iespējams, daudzas man oponēs, sakot, ka tik un tik nedēļās tas tiešām vēl nav nekāds bērns, Ka vēl var notikt visādas 'ķibeles utt. Jā, patiešām var un nereti arī notiek bēdīgākais. Un tomēr... Neskatoties uz to, kāds ir iznākums, attiecīgajai sievietei tas ir bērns. Viņas bērns, kurš pat tad, ja fiziski nedzīvos, viņas sirdī dzīvos mūžīgi. Zinu sievieti, kura agrā grūtniecības laikā zaudēja meitiņu, kurai jau bija domās devusi vārdu. Kopš tā brīža pagājuši jau daudzi gadi, viņas jaunākie bērni nu jau mācās vidusskolā. Bet tad, kad kāds prasa, cik bērnu viņai ir, sieviete joprojām atbild - trīs... 

Gan pieminētā paziņa, gan draudzenes, ar kurām par šo tēmu runāju, atzina - tieši dakteru attieksme laikā, kad emocionāli jau tā bijis grūti, iegrūdusi vēl lielākā depresijā un skumjās. Šķitis - nav neviena, kas viņas saprot un atbalsta, nemaz jau nerunājot par to, ka tic - mazulītis dzīvos. Tāpēc es ticu, ka būs arvien vairāk ārstu, kas pret dzīvību - lai cik tā niecīga izmēros - izturētos cieņpilni. Kā pret bērnu, nevis augli. 
Pirmo ultrasonogrāfijas bildi, kurā bija redzams mans rīsiņš, saņēmu jau piektajā grūtniecības nedēļā. Bija jāliek lietā milzu fantāzija, lai tajā vispār šo rīsiņu saskatītu. Bt cik saldi manās ausīs skanēja dakteres vārdi: "Re, kur redzams Jūsu bērniņš..."

2 Super!