Sākšu ar to, ka vēl pirms gada neticēju, ka jebkad šajā mājaslapā ko rakstīšu. Ar slepenām ilgām pēc mazulīša gan šad tad ienācu un palasīju kādu rakstiņu par dzemdībām, zīdainīša kopšanu... Par visu, kas man bija ļoti ilgots, bet neaizsniedzams. Proti, man bija 37 gadi un nebija bērnu. Tieši pirms gada žurnālā IEVA bija lasāms mans raksts ar nosaukumu "Man nav bērnu...", kurā ļoti godīgi un vaļsirdīgi runāju par savām izjūtām māšu pasaulē. Pasaulē, kurā par sievietes misiju tiek uzskatīta bērna laišana pasaulē. 
Nezinu, vai ar šo rakstu nometu no sevis smagu nastu vai kā citādi iekustināju neredzamo pasauli, taču jau maijā sapratu - ar mani kaut kas nav labi. Pazudušas mēnešreizes... Protams, pirmā doma - pāragri sācies klimakss. Tobrīd nospriedu - ja man nav lemti bērni, tad lai nav. Samierināšos. Vīra mudināta ļoti negrigibīgi nopirku un veicu grūtniecības testu. Negribīgi tāpēc, ka zināju - tas nav iespējams. Pirms nedēļas biju veikusi analīzes, kas grūtniecību neuzrādīja. Sagaidot testa rezultātu, biju šokā - divas rozā svītriņas... Tai brīdī pat tā kā mazliet sadusmojos - nu kā var tā maldināt cilvēkus! Tomēr piezvanīju savai dakterei un sarunājām, ka nodošu analīzes. 
Saņemot analīžu rezultātus, izrādījās - IR! Liels bija mans pārsteigums (lai neteiktu vairāk), kad izrādījās - es patiešām esmu stāvoklī. Nu jau septiņus mēnešus manā vēderā dzīvo viņš - ilgi gaidītais bērniņš. Mūsu Pēteris. 
Aiz muguras jau neskaitāmi pārdzīvojumi, sākot no bailēm bērniņu zaudēt, beidzot ar toksikozi, sāpošu simfīzi un citām laikam jau visām grūtniecēm pazīstamām ķibelēm. Bet priekšā - Lielais Notikums. Tāpēc jau pavisam drīz šajā lapā tiksimies atkal. Jo stāstāmā man daudz :)

10 Super!