Ļoti bieži saviem bērniem esmu atkārtojusi frāzi: mobilais telefons ir paredzēts zvanīšanai. Ja nevaru tevi sazvanīt, tad kam tev vispār telefons? Līdz šogad man beidzot pieleca, ka jāpieņem - mūsdienu bērniem telefons nav zvanīšanai. Vai precīzāk sakot - nav tikai zvanīšanai. Un laikam jau muļķīgi dusmoties, ka viņi telefonu uztver citādi kā mēs, pie stacionārās klausules augušie. Ne mazāk svarīgas ir spēles, sociālie tīkli, bildes, video un visas pārējās mūsdienu telefonu sniegtās iespējas.
 
Galu galā mums taču arī bērnībā bija tetrisoliņas (vilciņš, kurš ķēra oliņas:-) un tamlīdzīgi... 

Bērns pārāk ilgi sēž telefonā un vakariņu laikā visu laiku atskan pīkstieni, jo pienāk īsziņas what up aplikācijā? Nū... nezinu, kā jūs, bet es arī mēdzu ar draudzenēm un draugiem runāt pa telefonu līdz pusnaktij. Es arī biju ļoti neapmierināta, ja mani iztraucēja no dauzīšanās pagalmā un sauca vakariņās. Teiksiet - bet tu spēlējies pagalmā, nevis sēdēji telefonā. Bet nav jau vairs to pagalmu! Vismaz Rīgā. Visur autostāvvietas. Un, pateicoties automašīnām, bērni dažkārt dzīvo pat stundas braucienā no skolas, cits no cita. Mobilais telefons ir teju vienīgā iespēja ar citiem sazināties ārpus skolas. 

Nelasa grāmatas, bet skatās you-tube video, klausās Spotify un lasa visādas jocīgās ziņas. Katram laikam savi gadžeti. Vīramāte nesen mani pārsteidza pasakot, ka viņa nemaz neesot bijusi sajūsmā par to, ka vīrs, mazs būdams, tik daudz lasīja... Kāpēc tik daudz laika jātērē grāmatām... Un taisnība ir, grāmata jau arī cilvēku nozombē. Nabadzīgāka valoda un iztēle, ja nelasa grāmatas? Bet iespējams plašāks zināšanu apvārsnis. Visam savu plusi un mīnusi.

Un tad vēl modinātājs, taimeris, lukturītis un visi tie aplikāciju tūkstoši, kas atrodami telefonā... Kā savulaik intervijā žurnālam Mans Mazais teica Kārlis Kazāks: "Mēs gribam, lai mūsu bērnu mazāk lieto modernās tehnoloģijas, bet mums pašiem gan drošvien būtu gribējies, lai mūsu bērnībā tādas ir..." Visticamāk es savā bērnībā nebūtu atteikusies, ja vecāki man uzdāvinātu viedtālruni. Un visticamāk man arī tādu ļoti gribētos, ja tāds būtu manām kaimiņu draudzenēm...

Mūsu bērni pirmos divus skolas gadus iztika bez viedtālruņiem un ļoti minimālu laiku pie planšetes un datora. Un tam ir savu plusi, mājās viņi noteikti vairāk laika pavadījuši citādās nodarbēs, bet vai tāpēc viņus modernās tehnoloģijas interesē mazāk? Nē, tā nav. Ejot pakaļ bērniem uz skolu, nereti redzēju, kā mans dēls pielīmējies kādam citam zēnam, kurš savā modernajā telefonā spēlē spēlīti. 

Šogad vienā no bērnu klases sapulcēm ar skolotāju un vecākiem atkal risinājām jautājumu: ļaut vai neļaut pēc stundām spēlēt telefonus, jo iepriekšējos gados bijām vienojušies, ka stundu un pagarinātās grupas laikā telefoni stāv kastē. Šoreiz skolotāja pati ierosināja, ka varbūt šogad pēc mājasdarbu izpildīšanas ļaut paspēlēt telefonus. - Kam 10 gadīgam bērnam spēlēt telefonu? - Kāda mamma iebilda. - Telefons domāts zvanīšanai! 
Būsim nu godīgi, arī mums telefons lielākoties vairs nav tikai zvanīšanai... 

1 Super!