Lasu žurnāla MANS MAZAIS numura tēma par došanos uz bērnudārzu un bažīgi domāju par to, kā pēc nepilna gada atstāšu Dārtu vienu bērnudārzā ar vēl aptuveni 20 citiem bērniem... 

Visi lielākie bērni sākuši apmeklēt bērnudārzu no trīs gadu vecuma. Ja bija jāatgriežas darbā agrāk, tad izlīdzējāmies ar aukli un manu mammu, kas uz vienu dzīves posmu pat speciāli aizgāja no sava darba, lai varētu pieskatīt manas meitas. Mēs viņai tolaik maksājām algu. Patiesībā tas pat nebija izvēles jautājums. Lielo rindu dēļ neviens no vecākajiem bērniem pašvaldības bērnudārza silītes grupā nemaz nevarēja iekļūt. Tomēr es vienmēr ar zināmu žēlumu esmu skatījusies uz mazulīšiem bērnudārza silītes grupiņā. Bet nu izskatās, ka  arī Dārtiņai ir izredzes iekļūt piemājas bērnudārzā no pusotra gada vecuma. Un, ko daru es, protams, uztraucos! Viņa taču ļoti iespējams vēl nemācēs pati iet uz podiņa, kā viņa pati paēdīs un kā iemigs bez mammas? Vai citi bērni viņai nedarīs pāri?Zinu gadījumu, kad reiz mana kolēģa meitai bērnudārzā kāds cits bērns nokoda pirkstu!

Cik esmu lasījusi un pati par to rakstījusi, psihologi līdz trīs gadu vecumam tomēr iesaka individuālu aprūpi, savukārt, ja palūkojamies uz citu valstu pieredzi, tad, piemēram, Briselē bērnudārzā sūta jau no četru mēnešu vecuma. Šī mēneša rakstā Daina Kājiņa stāsta, ka Skandināvijā arī ļoti ierasts bērnus sūtīt bērnudārzā jau no gada vecuma. Nav jau citās valstīs tik draudzīgi likumi, kas ļauj
 jaunajām māmiņām dzīvot mājās ar bērnu un saņemt pabalstu līdz pat pusotra gada vecumam! Šai ziņā Latvija ir viena no ģimenēm visdraudzīgākajām valstīm pasaulē.

Bet atgriežoties pie bērnudārza pusotra gada vecumā. Daina Kājiņa saka, ka nav viena labākā vecuma, drīzāk jāskatās, kāds ir bērnudārzs. Bet tā diemžēl ir ekstra, ko var atļauties tikai rīdzinieki. Un arī ne tuvu ne vienmēr, jo lielākoties bērnu tomēr ved uz to bērnudārzu, kurā var iekļūt, jo pienākusi tava rinda vai arī, kas tuvāk mājām. Mums, piemēram, vispār izšķiršanās par labu skolai un bērnudārzam nav vienkārša - dzīvojam 8 km ārpus Rīgas, bet darbs gan man, gan vīram ir pilsētā. Darba dienās tas prasa vismaz pusstundu katrā virzienā. Jau attiecībā uz bērnu skolu, bija jāizvēlas - laist bērnus piemājas skolā, kas ļautu viņiem celties vēlāk, būt mājās ātrāk, taču būt mājās vieniem, kamēr mēs esam diezgan patālu prom. Vai arī celties vismaz pusstundu, bet dažkārt arī stundu agrāk, būt mājās ap sešiem, septiņiem, toties tuvāk manai darbavietai. Nu šī pati dilemma par bērnudārzu. Kāda ir jūsu pieredze?

0 Super!