Bērnam ir vajadzīgs gan tētis, gan mamma. Tāpēc jebkurā vecumā vecāku šķiršanās mazuli ietekmē. Tā bremzēs bērna psiholoģisko attīstību vai arī viņš nedaudz atkāpsies atpakaļ, jo gribēs atgriezties laikā, kad jutās labāk. Taču viņam ir vajadzīgs, lai abi vecāki ir laimīgi. Ja kopdzīvē viņi tādi nav, cieš arī bērns. Viņam ir labāk, ja vecāki spēj veselīgi izšķirties, abi saglabājot labas attiecības ar bērnu, nevis neveselīgi dzīvot kopā. Tad bērns lēnām pieņem zaudējumu, izsēro šķiršanos un pieņem realitāti, ka viņam ir abi vecāki, tikai - nedzīvo kopā.
 
Bērna emocionālo pasauli veido vecāki. Tāpēc, lai saprastu, par ko mazais šķiršanās laikā cieš, kādas jūtas un domas neliek viņam mieru, jāzina, kam bērna attīstībā jāpievērš uzmanība katrā vecuma posmā. Šajā rakstā tas ir pateikts. Prātīgi un mīļi rīkojoties, iespējams šķiršanās negatīvo iespaidu uz bērnu mazināt vai pat novērst. Protams, ļoti svarīgi ir arī daudzi citi apstākļi. Šķiršanās nav tikai tā diena, kad viens no pāra aiziet no mājas. Lai līdz tam nonāktu, parasti ģimenē jau izdzīvots sarežģīts periods, kurā varētu būt daudz emocionālu sarunu, piepaceltas balsis, pat kliegšanas, strīdi vai auksta klusēšana. Tas nozīmē, ka bērns jau ilgāku laiku nav redzējis normālas attiecības. Ļoti liela nozīme ir tam, kā rīkojas aizgājušais vecāks - pazūd no bērna dzīves vai saglabā ar viņu labas attiecības, kā šķiršanos izdzīvo tas pieaugušais, ar kuru bērns paliek kopā u.tml. Protams, arī bērnam ir vajadzīgs laiks sadzīvot ar šķiršanos.
 
Mazulis vēl mammas vēderā
 
Ja šķiršanās norit grūtniecības laikā, sievietei ir ļoti pretrunīgas jūtas ar kādām viņa bērniņu gaida. Nav visaptveroša laime un miers, toties ir vilšanās, skumjas un ļoti daudz dusmu, kā arī raizes. Ar tādām jūtām aug arī bērniņš. Kad mazulis piedzimst, mamma joprojām var būt nomākta. No drošas vides – mammas vēdera – bērns nonāk skumjā pasaulē, tāpēc viņam tā neraisa uzticēšanos. Ja tiek tā sašķobīta, visi nākamie attīstības periodi var bremzēties un emocionālā attīstība ritēt trauksmaināk.
 
Pirmajā dzīves gadā
Aplam ir domāt, ka tik mazs bērniņš vēl neko nesaprot. Taču zīdainis pasauli uztver ar maņām, jūtām un emocijām. Ja satrauktajiem vecākiem, auklējot mazo, dreb rokas, strauji sitas sirds un aizraujas elpa, ja viņi bērna klātbūtnē strīdas vai pat kliedz, mazulis jūt, ka atrodas nedrošā vidē. Ja vecāki nesarunājas un mājās valda neveselīgais klusums, arī to bērniņš jūt.
 
Pirmajā dzīves mēnesī mazulis vēl neapzinās apkārtējo realitāti, tāpēc viņam šķiet, ka viss notiek pats no sevis – nepatīk gulēt ar slapju dusi, iekliedzos un, re, jau esmu sausās autiņbiksītēs! Šajā laikā zīdainim rodas ļoti daudz trauksmes, jo tad, kad viņš, piemēram, grib ēst un gulēt, tad to izjūt kā iekšējo spriedzi. Kad vajadzība ir apmierināta, trauksme izzūd. To nodrošina pieaugušais, kas par viņu rūpējas. Parasti tā ir mamma. Ja viņai šajā laikā nākas pārdzīvot šķiršanos, tad sieviete nejūtas labi. Mamma ir nobēdājusies, trauksmaina vai depresīva. Viņas sirds lūzt un domas pievērstas kam citam, tāpēc pastāv iespēja, ka mamma mazulīti auklē mehāniski – pabaro, ģērbj un iemidzina, taču nav tās pāri plūstošās laimes sajūtas, kam vajadzētu būt. Mazulis ne jūtas drošībā un trauksmes sajūta nostiprinās. Bet dzīvot un augt ar trauksmes sajūtu ir grūtāk.
 
Līdz pusgada vecumam bērns iegūst apjausmu gan par to, ka viss nenotiek pats no sevis, gan par mammu un tēti. Taču viņus mazais uztver pa daļām - kā puzles fragmentus, skat, pietuvojās roka, bet tagad krūts! Pamazām no šiem fragmentiem mazulis „saliek visu attēlu”- mammu un tēti. Pirmajos sešos dzīves mēnešos zīdainim ir izteikts baudas princips – vēlēšanās ēst, gulēt un sasniegt relaksācijas stāvokli pirms miega. Šķiršanās ar nemieru, trauksmi un nesakārtotām attiecībām nevar bērnam šo sajūtu piedāvāt.
 
Pirmajā dzīves gadā bērns ir ne tikai pilnīgi atkarīgs no vecāku aprūpes, bet arī viņa attīstību ietekmē attiecības ar aprūpētāju. Tāpēc uz mazuli atstāj iespaidu mammas, kura visvairāk ir kopā ar viņu, pārdzīvojumi un noskaņojums. Šajā attīstības periodā bērnam jāveido uzticēšanās pasaulei, jo tādējādi viņš iegūs atļauju uzdrīkstēties. Taču nomāktībā un trauksmē dzīve šķitīs nedroša, līdz ar to bērna dzīves pamatos var ieliekt nedrošību, neuzdrošināšanos un neuzticību.
 
Kā varētu rīkoties?
Nerisināt konfliktus bērna klātbūtnē!
 
Censties saprast, vai patiešām nepieciešams šķirties? Tas ir normāli, ka bērns, īpaši – pirmais, sajauc pāra iepriekšējo attiecību sistēmu, kā arī vecākiem rada ļoti daudz trauksmes un uzjunda dziļi noglabātas jūtas. Pirms katram aiziet uz savu pusi, prātīgāk ir vismaz reizi doties pie konsultanta, lai saprastu, vai tiešām pretrunas ir tik nepārvaramas. Apzināties, ka šķiršanās ir grūts process. Sievietei, kura viena palikusi ar bērnu, nākas cīnīties ar jūtu izvirdumu – viņa ir vīlusies, jūtas nodota un pamesta. Emocionāli tik smagā laikā viņa nespēj būt vislabākais mazuļa aprūpētājs. Par to nevajadzētu kaunēties, bet bērna dēļ noteikti pieņemt tuvinieku palīdzību. Ir ļoti labi, ja mazo var paauklēt arī, piemēram, vecmāmiņa, krustmāte vai mammas māsa. Tad bērniņš var saņemt emocionāli pilnvērtīgu aprūpi, ko objektīvu apstākļu dēļ nespēj sniegt mamma.
 
Vai ar zīdaini runāt par šķiršanos? Jā, jo tā vecāki pieradīs ar mazuli sarunāties ne tikai par sadzīves jautājumiem. Mamma un tētis varētu mazajam pastāstīt, kā jūtas šajā situācijā. 
 
Konsultē psihoterapeite EVITA ZIEMELE.
Teksts: Sandra Eglīte, no ģimenes portāla mansmazais.lv arhīva

0 Super!