Man tā interesanti sakrita - grasos rakstīt par tēmu, par kuru agrāk arī es nebūtu runājusi, uzmetums e-pastā jau gatavs, bet tā arī neesmu "apstrādājusi", un te pēkšņi - Facebook un citu sociālo tīklu "māmiņu mazā bomba"- atklāts Lauras Grēviņas blogs par to, kāpēc viņa atgriezusies darbā, un kas tieši un konkrēti viņai licis nogurt ik dienas esot mājās kopā ar bērniņu. Sapratu - man beidzot "jāapstrādā" mans blogs, jo raisījušās taču pārdomas!

Ir reizes, kad gribas baudīt vairāk bērnu augšanu, un ir reizes, kad gribas prom no mājām

Mani apstākļi bija tādi, kas mudināja sākt strādāt, kad Artusam bija 2 mēneši, strādāju no mājām, un bieži raudāju par to, ka nevaru viņam sniegt pilnvērtīgu uzmanību. Nu vismaz ne tādu, kādu, iespējams, sniedz citas iedomātās mammas, kas ir tikai un vienīgi mammas saviem bērniem Bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā. Man bija jāstrādā, bija grūti, bet ar visu tiku galā.

Vairāk gribējās un joprojām gribas - izbaudīt to, kā bērni aug, vairāk sniegt viņiem uzmanības, mīlestības, jo reizēm, būsim objektīvi, tieši viņi ir tie, kas man traucē, nu jau sesto gadu šajā darbā. Tad nu ir atkal reizes, kad šķiet - gribētos man strādāt darba vietā ĀRPUS mājas, lai atgrieztos kaut arī nogurusi, bet pozitīvām emocijām pilna un varētu veltīt uzmanību tikai viņiem vien. Un viņu man nav maz. PIECI tomēr tiek audzināti..

Uznāca riebums pat uz mājas lietām

Es esmu perfekcioniste, es atzīstos. Man hroniski riebjas, ja mājās ir bardaks/bardaciņš katrā telpā, katrā stūrī, uz galda, uz plauktiņiem. Tas attiecas gan uz izmētātām drēbēm, gan uz rotaļlietām. Un lai arī kā es mācījos jau ar pirmo bērnu NEKĀRTOT MĀJU SIMTS REIZES DIENĀ, tas neizdevās. Jo? Es knapi noturējos savā eksperimentā - kārtot tikai vakarā.. Nu mīlīši, tas aizņēma vairāk darba, un tad bija mājās VISI bērni. Es sapratu - nekārtošu es nez cik reizes dienā, kārtošu tikai dažas. Bet jāatzīst, reizēm arī tās dažas jau pilnīgi ar riebumu nāk, kad redzi - nupat esi sakārtojis, bet nē - tur jau izmētāts, tur jau saplēsts, tur jau sabojāts.. Ir sajūta, ka to, ko tu dari, neviens neredz un nenovērtē. Bet nedarīt arī nevar.

Manā gadījumā - darāmo darbu tomēr ir daudz. Katram bērnam ir drēbes un atlikt vienu-divas veļas mazgāšanas reizes nozīmē IEKAVĒT un nākošā reizē stresā izkarināt visu pa visu māju, un pēc tam no nu jau diviem žāvētājiem vākt visu nost un glīti likt pa skapjiem.

Starp citu, vīrs mani jau brīdināja, ka reiz man būs tā, ka man viss patiešām kritīs uz nerviem un patiešām reāli riebsies - man riebsies, ka šodien atkal ēst jāgatavo, man riebsies, ka atkal veļa jāsavāc, man riebsies kaut ko tīrīt, man riebsies, riebsies, riebsies..

Laiks ar bērniem

Paldies Dievam, es joprojām māku tomēr veltīt laiku bērniem. Es reizēm vienkārši apsēžos uz grīdas, rādu dvīnītēm rotaļlietas, stāstu, kas tās tādas ir, ko "saka" utt. Lielajiem vakara gulētiešana neiztrūkst bez pasakas. Reizēm kopā pat radoši padarbojamies, bet jā - raksturs katram ir citādāks, un nav viegli vienmēr izdomāt, ko tad tieši šodien vēl sadarīt. Pie tam, maniem bērniem ir laba "apetīte" šajā ziņā. Ja vienā dienā darbosimies ar kastaņiem, nākošajā jau tikko ienākuši pa durvīm prasīs:"Nu, ko šodien foršu sadarīsim?". A mamma nogurusi, izmisusi, grib raudāt, un pat nav izdomājusi, ko tad lai sadara.

Bet, protams, tā nav katru dienu. Es viņiem sevi mēģinu atdot maksimāli daudz, un viena lieta, ko šajā dzīvē esmu sapratusi - MAN NAV JĀBŪT IDEĀLAI MAMMAI, es tāpat viņiem esmu labākā, tāpēc, man ir SEVI JĀPIEŅEM UN JĀUZTVER KĀ PIETIEKAMI LABU MAMMU. Un jā - es esmu par kvalitatīvu laika pavadīšanu ar bērniem - vairāk vai mazāk.

Uz dārziņu "aizsteidzināju visus"

Savus pašas četrus bērnus esmu no pusotra gada jau pieteikusi laist dārziņā. Vecākie tieši tā arī sāka. Man bija vienalga, ko domā apkārtējie, sakot, ka viņi vēl nav gatavi, tas ir par agru utt. Galu galā, man bija jāstrādā, un apvienot nu jau divas darba vietas ar divu bērnu audzināšanu kļuva par grūtu. Reizēm no tā tīri emocionāli cietu ne tikai es, bet arī bērni, kuriem augot, sākas jautājumi - "kas, kāpēc" utt. tieši brīdī, kad man skype pīkst ar ziņojumiem, ka jāizdara darbā vēl tas un šitas..

Bērni dārziņā iejutās normāli, Artusam grūtāk gāja, cik atceros, bet viss tika izdarīts.

Mammu perfekcionisms tiek uzspiests no visām pusēm, tas reizēm raisa riebumu

Es teikšu atklāti. Daudzi arī manas Facebook bildes no darbošanās, teātra izbraucieniem, ekskursijām ar bērniem skatās un saka/raksta/domā - tai nu gan viss rit kā pa diedziņu, ideāli. Un bļins (es atvainojos) - kāpēc man tā nav? Reizēm vispār ar savu "pārpareizo" viedokli par to, kad būtu jāsāk piebarot, kāpēc nedrīkst/drīkst telpā vilkt apavus, kā iekārtot vidi ap sevi, kā pavadīt laiku kopā ar bērnu (utt., utjprj.) mēs graujam viena otras pašvērtējumu. Jā, es arī vairāk esmu pie "pareizajām", bet tai pat laikā - man ir SAVS viedoklis par konkrētām tēmām. Es nekautrējos kļūdīties, un nekautrējos pateikt, ka TĀ DOMĀJU ES. Jo? Man riebjas "bara instinkts"- draudzene tā teica, mana mamma tā darīja, mana daktere tā pavēlēja..

Ar tādiem cilvēkiem, kas tevi emocionāli nospiež, parādot, ka TIKAI VIŅŠ IR PAREIZS (nevis pieņem tevi tādu - savu draugu/draudzeni, kāda esi), vienkārši nevajag satikties. Man agrāk bija simtiem "draudzeņu", tagad - saskaitīšu uz vienas rokas pirkstiem draudzenes, kas ir īstas. Uz otras rokas - tādas, kas labas. Pārējās - sievietes, ko vienmēr aiz cieņas un pieklājības pasveicināšu, bet, kam savu privātās dzīves daļiņu neuzdāvināšu tādos dziļumos, kā tām dažām pirmajām un vienīgajām. Un tas nebūt nenozīmē, ka man patīk vientulība. Man patīk draudzība, kas ir īsta, nevis tāda, kurā salīdzina vīrus, salīdzina bērnus, salīdzina, salīdzina atkal un atkal, lai parādītu, ka "tomēr es esmu labāka/interesantāka/pārāka/gudrāka".

Un bildes vispār internetā. Man tādu ir daudz, jā. Un? Tas nenozīmē, ka man iet tikai un vienīgi labi. Piemērs,  - mēs taču nebildējam bēres vai mirušo, ko guldām zemes klēpī. Tas mums šķiet pārlieku nekorekti, pat prātam neaptverami. Ielāgojiet to. Nebildēsim un neliksim internetā arī tos brīžus, kad reizēm strīdamies mājās, kad reizēm raud pat vīrs. Piekrītat? Tāpēc jābūt saprātīgiem, jāprot APZINĀTIES - Jā, viņiem ir forši, bet 100%, arī viņiem gadās "visādi"..

Plānoju savu laiku

Jā, bez tā es laikam tādā milzīgā daudzbērnu ģimenē neiztiktu. Kādam vajadzētu redzēt gan manas tāfeles, gan sienas ar zīmītēm, lai saprastu, kā tas patiesībā notiek. Zīmītes ik dienas nomaina citas. Vienas norauju, vietā nāk jau citas. Bet bez plānošanas manā dzīvē būtu haoss un noteikti vēl vairāk asaru.

ES EJU ĀRĀ - Pasākumi, izbraukumi, lai "neierūsētu" un veicinātu pašizaugsmi

Es nevaru sevi iedomāties tādu, kas "būtu tikai mājās ar bērniem". Es gribu satikt cilvēkus, gribu iet uz teātri, gribu braukt ekskursijās, gribu tikties ar cilvēkiem. Gribu mācīties ko jaunu, tāpēc aizvien esmu gatava jauniem, pat pilnīgi atšķirīgiem izaicinājumiem, un nekad nebūšu tā, kas runās tikai par bērniem. Tas apnīk..

Nevajag tēlot, ka esi stipra un vari VISU, esi cilvēks - ar emocijām, savu domu pasauli un pat sāpēm

Ja ir, kas bērnu/bērnus pieskata, TO VAJAG izmantot - lai pabūtu ar vīru divatā un sarīkotu sev sen nebijušu randiņu. Jā, pārim to vajag. Attiecībām starp vīrieti pēc bērna dzimšanas nav jābeidzas. Kur nu vēl, ja ir jau vairāki bērni. Ne visiem ir, kas bērnus pieskata, man ir paveicies ar vīra mammu, kurai varu pateikt par neskaitāmām reizēm paldies - palaidīs pastrādāt uz trešo darba vietu, palaidīs ar vīru uz kafejnīcu. Un to tik ļoti vajag. Pie tam, tam jānotiek ar sajūtu, ka nevis bāzies virsū ar savu lūgumu, bet tev no sirds grib iedot brīvu brīdi no bērniem, lai tu no viņiem atpūstos. Jā, no bērniem nogurst. Nevajag sevi čakarēt un teikt, ka tā nav. Nogurst kā no viena, tā arī no pieciem. Nē, nav tā, ka viņi pilnībā ir fakts, kuru nožēlo.. Es jūtos laimīga ar saviem bērniem, bet tajā pat laikā es apzinos, ka esmu cilvēks - ar savu pasauli, cilvēks, kam ir tiesības pabūt arī vienam. Cilvēks, kam ir tiesības izbaudīt laiku SEV.

Pēcdzemdību depresija, izdegšanas sindroms, kā rezultātā - veģetatīvā distonija

Runājot par pirmo, es to sapratu tikai šogad, kad dvīņiem jau apritēja teju gadiņš. Un runa ir par pēcdzemdību depresiju pēc vecākās meitiņas dzimšanas. Tikai šogad, kad es sāku saprast, ko izjūtu jau ļoti ilgāku laiku, es sapratu - tas nav nekāds murgs, tas ir ārkārtīgi skumjš dvēseles stāvoklis, no kura būtu jāatbrīvojas, lai rastos vieta priekam un normālai dzīvotspējai.

Man ir bijis tā, ka sākumā vienkārši raibs gar acīm sametās, likās - sagriežas galva, tad - sirds sāka kūleņot.. Sākumā reizi nedēļā, tad jau kādas 3 reizītes, līdz tās jau bija vairākas reizes dienā. Kas pievienojās? Pēkšņās bailes, pēkšņā trauksme - tu ne no šā, ne no tā tik ļoti satraucies, ka nespēj vairs nomierināties, var līt pat asaras un būt bail no tā, ka tu nevari nomierināties. Vakarā, kad visi guļ? Ne tikai, man tā ir bijis iepirkšanās laikā, pastaigas laikā un esmu modusies tā dēļ pat naktī. Bet bija kauns kādam teikt.. Padomās, ka esmu psiha vai vienkārši gribu, lai mani pažēlo, pamīļo..
Tādās reizēs man likās, ka apstājas elpošana, vīrs prasa, kas noticis, man elpa raustas vai arī ir sajūta, ka to ievelku simtiem reižu, neizpūšu un nevaru parunāt. Nevaru viņam paskaidrot, kas noticis. Ne tikai tāpēc, ka pati nezinu, bet tīri fiziski, nevaru..
Es visu laiku sevi mānīju, domāju - nomākšu sajūtas, koncentrējoties uz ko citu, un pāries. Pasmaidīšu bišķiņ, pāries. Izlikšos, ka viss ir labi. Pāries. Bet nē, palika tikai trakāk.. Palika bail pašai no sevis.
Mēģināju pati sevi analizēt, "pārslēgt" uz citu Ingu, kura nav tāda. Kura nesatrakojas uz līdzenas vietas, kura nedusmojas simtiem reižu dienā uz sīkumiem. Kura nejūk prātā tur, kur viss it kā būtu daudzmaz normāli.

Un kā rezultātā tas viss? Iekšējs, emocionāls nogurums, mūžīgā darba apvienošana ar bērnu audzināšanu, nespēja kaut ko mainīt savā dzīvē.. Ko citi saka tādās reizēs? "Bērni paaugsies, būs labi..". Tieši tāpēc arī nav vērts tiem citiem neko teikt. Viņiem dziļi vienalga, kā tu jūties. Piekrītoši pamās galvu arī situācijās, kad reāli notēlo, ka viss ir labi, un tev ir super.

Bet patiesībā, ir vajadzīgas pārmaiņas. Ir vajadzīga atpūta. Fiziska, emocionāla. Ir vajadzīgs miegs, un jā, arī miers.

Es neesmu tā skaļi teikusi bieži, bet, ja dvīnītes būtu manas pirmās meitiņas, viņas būtu vienīgās, jo viņas tiešām it visā pārspēj visus mūsu ģimenes bērnus. Protams, arī darbs mājās, kas apvienots ar bērnu audzināšanu, nav medusmaize, tā ir lieta, kas man vienlaikus gan patīk, gan arī anomāli nepatīk. Es daru no sirds, bet es bieži raudu darba dēļ, un arī to man kauns kādam atzīt, jo "jāpelna taču kaut kā". Nē, nevajag padomāt, ka mans vīrs sēž ar kājām dīvānā gaisā visu dienu pie TV, viņš arī strādā, bet mūsu ir daudz, mēs daram, lai nekā netrūktu nevienam.

Ir par sevi jāpadomā, ir jānospļaujas reizēm uz visu

Kad es atpūšos? Kad visi guļ. Tikai un vienīgi tad. Ja dodies ciemos, izbraukumā un paralēli visu laiku pieskati, ka tik ar kādu kas neatgadās, ka tik vēl kaut kas, un vispār - vai visi paēduši, vai mazajām nomainītas autiņbiksītes, TĀ NAV ATPŪTA. Atpūta mums abiem sākas, kad bērni guļ. Paldies Dievam, esam režīmu bērniem ierīkojuši jau sen, tas ļoti daudz ko atvieglo. Bērni patiešām katru vakaru laicīgi iet gulēt, un tad sākas miers arī mums. Varam būt divatā, runāt, pļāpāt, un vispār - aizmirst arī dienas raizes, pat priecāties un pasmieties par bērnu zīmējumiem un jokiem, uztverot dzīvi pozitīvāk. Jo jā, viņi aug, un nežēlīgi ātri.

Citi atpūtas brīži man ir - došanās uz veikalu, kur vīrs vienmēr mani palaiž (ar sevišķu prieku, ja zin, ka tagad dodos iepirkt kaut ko SEV!) un frizieris. Retu reizi - tikšanās ar draudzenēm. Viss. Es reizēm dusmojos, jo man tā visa ir par maz. Un arī tad, kad esmu ārpus mājas, nereti es pieķeru sevi domājam - bļāviens, ko mazie/lielie dara? Tur viss kārtībā, mājās? Un tad sev pārmetu, ja kavējos.. Bet vīrs tā vieglāk uz to visu skatās. Un strostē arī mani. Bet, ja viņš kavējas, es momentā uzvelkos. Lai gan, man no viņa arī mazliet vajadzētu mācīties.

Tagad man ir nevis svarīgi, lai kāds apbrīno un saka - "Neticami, kā tu ar visu tiec galā?", bet gan, lai manis darīto novērtē patiesi tie, kam tas nozīmīgs, un tikai tad par paveikto jūtos gandarīta, priecīga un laimīga. Gan darbā, gan mājās.

Darbs mājās, kas apvienots ar bērnu audzināšanu, nav medusmaize

Es jau to pieminēju. Tas toreiz bija bezizejas jautājums, nevis garlaicība, jo "ar bērnu mājās nav, ko darīt". Sievietes, lielākoties, tomēr zina, ka būšana ar bērniem mājās nav "sēdēšana mājās ar bērniem".  Ir neskaitāmi pienākumi, kas veicami, un, ja esi strādājoša mamma, tu it kā iepludini makā naudiņu, bet atņem laiku sev. Pamatīgi. Tu sevi apzodz acīmredzami. To var darīt laiku pa laikam, bet ne regulāri un ilgstoši. Tas ir tāds mans viedoklis.

Gribējās vienkārši ar draudzenēm piedzerties

Mēs pamanām dažādus sasniegumus bērnu dzīvē, veltām viņiem teju visu savu laiku. Bieži cenšamies smaidīt arī caur asarām, ja ir fiziski sāpīgi, vai emocionāli. Bieži vien jūtamies vainīgas - jo neesam tādas vai šitādas, nevaram pagūt to vai šo, nevaram atpūsties tā vai šā, nevaram izgulēties.. Bļāviens, tā nav parasta iegriba un smieklīga, absurds pīkstēšana. Ir reizes, kad saproti, viss ir jāatmet, aizspriedumi ("ko kaimiņi padomās"?), vainas sajūta (nu kā es tā iešu - bez bērniem?) un jo sevišķi "pieklājības norma"( "bet man taču ir bērni, es tā nevaru.."). Jāsatiekas ar draudzenēm. Jāsmejas no sirds. Pa īstam. Jā - parunāt var arī par bērniem, bet jāatceras - klau, mēs taču esam simpātiskas sievietes, bērni IR MŪSU PASAULE, bet mēs taču arī esam KAUT KAS?! Un arī man ir gribējies iziet vienkārši no mājas un kaut vai piedzerties kopā ar draudzenēm. Bez aizspriedumiem, pārmetumiem, tā vienkārši. Un?

Mums jāmāk atpūsties. Nevienam nav jāpierāda, cik daudz mēs lietu varam apvienot, pat pašām sev. Jāpieņem sevi. Jābūt īstām, dzīvām. Un tad arī savējo mīlēšana, audzināšana vedīsies simtpadsmit reižu harmoniskāka.

Inga

4 Super!