Mēs abi esam strādājoši vecāki, kas audzina piecu bērnu pulciņu kopā. Nav nozīmes tam, kurš kuram ir īstais tētis un mamma, bet ikdiena nevis vienkārši rit, bet burtiski ripo kā Flintstonu vāģis, kad vesels bariņš kāju atsperas, lai tiktu uz priekšu. Protams, jāstrādā arī pie savām – vīra un sievas attiecībām, un te nu noderīgas ir vienmēr palīdzīgas rokas, kas arī ir tikpat saprotošas un zin, cik svarīgi ir mirkļi divatā, ārpus mājas, lai arī cik forši un mīļi būtu bērni. Ziniet, kāpēc gadās vecākiem strīdēties? Manuprāt, tāpēc, ka mēs – vīrieši un sievietes atšķirīgi pieejam rūpēm par bērniem un savam brīvajam laikam.

Rūpes par bērniem: tēta pieeja

Mazliet pirms astoņiem rītā notiek izvelšanās no gultas, lai Artusu un Marisu nogādātu dārziņā. Nesteidzīga nomazgāšanās, saģērbšanās. Izskatās gandrīz enerģijas pilns, lai gan nē – ir cēlies šonakt arī pie Marisas gājis, lai nomierinātu, ir Artusam ceļā uz tualeti gaismu ieslēdzis..

Bet brokastis viņam jau gatavas, bērni jau saģērbti, apmazgāti, ar tīriem zobiem un saliktiem maisiņiem – ko nu kuram līdzi vajag/gribas uz grupiņu.

Skolnieks uz skolu šaujas pats.

Protams, tēta uzvedība pat no rīta atšķiras no tā, ko un kā no rītiem dara mamma.

Vakars klāt. Pa taisno no darba nevis atpūtā, bet vai nu uz dārziņu pēc bērniem, vai arī – ved uz futbolu Artusu tieši tētis. Te nu kārtība ir mainīga reizēm, bet tas nav tik būtiski.

Atriešanās mājās, vēlme paēst, vēlme pēc klusuma, vēlme darboties kaut ko pašam priekš sevis. It kā cilvēcīgi un saprotami. Dvīņi jau skrien klāt, ķeras kājās, sit pa tēta nupat ieslēgto datoru, prasa “ņam-ņam”, lai gan tētis ir tikai nupat apsēdies dīvānā, lai mierīgi vismaz vakariņas paēstu.

Tālāk jau vairāk jādarbojas pamīšus – bērnu pieskatīšana daļēji pa abiem, gultu klāšanas un pasakas lasīšanas rituāls – kā kurā vakarā, bet pamatā pasaku lasu es, lai gan tētis neatsakās. Es esmu vienkārši reizēm pati pret sevi riebīga – ja viss nenotiek plānveidā un minūti minūtē, neprasīšu palīdzību, vienkārši izdarīšu, kas ir galīgi nepareizi, un es to savā gudrajā, glītajā galvā apzinos.

Bet dvīnītēm vakariņas, pirmsmiega pudelīte, autiņbiksīšu maiņa – tētis tiek galā lieliski.

Ja man kur jāiet/jābrauc/gribas izvēdināt galvu, kaut vai aizejot vienai uz veikalu, arī tiks galā ar bērniem.

Ar ko mammas atšķiras no tētiem

Uz mums atšķirīgi pat bērni reaģē. Man Marisa būs vairāk kaprīza, kā gribētos, centīsies pastāvēt uz savu. Artuss pēdējā brīdī pirms iziešanas vēl pēkšņi kaut ko nometīs zemē, kad mazās māsiņas guļ vai izdomās – jāsameklē kaut kāds mazs knibuliņš – rotaļlieta uz dārziņu līdzi ņemšanai. Mēs, mammas, patiesībā, daudz ko darām, lai tikai mājās būtu klusums un miers kaut uz brīdi, jo esam nervozākas, grozies, kā gribi. Mazliet biežāk piekāpsimies, mazliet biežāk klēpī paņemsim, mazliet ātrāk varam arī no soda atkāpties, un mazākos biežāk ņemsim rokās pie teju katra pīkstiena… Nē, man arī tas tā nav katru dienu, bet tomēr.

Un vēl, mammas biežāk jūtas vainīgas bērnu priekšā, ja ir jāstrādā. Man tā, pavisam noteikti ir. Es reizēm ciest nevaru, ja man pie datora ir daudz darba, un man, burtiskā ziņā ir “jāatšuj” dvīnītes, lai pabeigtu kādu “ārkārtīgi steidzamu, svarīgu” darbu. Te nu iestājas vainas apziņa, vājums, dusmas uz sevi. Bērni to jūt, un.. izmanto.

Lai gan, tā kā viņas ir divas, tomēr uzmanība ir jāsadala, un smieklīgi vai nē – viņām mazāk katrai sanāk uzmanība ar visu to, ka ir jaunākās. Arī tas man reizei sāp. Mēs, mammas, bieži vispār arī mājas darbus darām ar vienu roku, saprotams, vakarā jūtamies pārmocījušās, pat, ja nav algota darba, kāds ir man pat divās vietās. Mugura sāp, fizisks, emocionāls spēku izsīkums.

Un tai pat laikā nebeidzamā vēlme ap sevi radīt kārtības sajūtu, jo tikai tad, vismaz man, ir gandarījums kaut cik. Mājoklis aptuveni sakārots, ne izberzts, izsūkts katru dienu, kāds tas bija, kad auga tikai divi bērni (jāpasmaida, es mainos!). Nemaz jau nerunāsim par to, ka visi vakarā ir vēl jāpabaro. Un arī te mācos apvienošanas kārtībā “strādāt”, jo citādāk nemaz nav iespējams.

Tas, kas manī ik dienas rada stresu ir sajūta – vīram liekas, ka es par daudz uztraucos, bet man liekas, ka man ir nepelnīti maz laika SEV PAŠAI. Agrāk varēju aizrauties ar hobijiem, kaut ko mierīgi uzzīmēt, pagatavot, uzburt, uzšūt. Tagad izeju uz ielas un atceros – sejas krēmu neesmu uzziedusi pat šodien.

Atšķiras arī mūsu domas dažkārt attiecībā uz bērnu brīvo laiku – nē, ne krasi, jo pamatvērtības mums ir apbrīnojami vienādas, bet tai pat laikā, ja nebūšu mājās, bērni būs izdzīvojušies pa āru, sataisījuši no klučiem kaut kur ciemos kaut ko mašīnām līdzīgu, un jāsaka – būs pārlaimīgi, bet es satraukšos par to, cikos šī “klučošanās” būs beigusies. Un dažreiz man liekas – svarīgāk ir taču efektīvi, izzinoši izmantot laiku. Ne velti reizēm uztraucos, ka par maz atrodu laiku bērnu papildus apmācībai, lai gan abu manu vecāko bērnu audzinātājas ir sajūsmā par to, cik gudri viņi ir savam vecumam, cik saprātīgi spriež, cik augsts ir zināšanu un prasmju līmenis, salīdzinoši ar citiem šī vecuma bērniem.

Protams, mums, sievietēm – mammām, dažreiz šķiet, ka tēti nav tik atbildīgi, cik mēs. Nu nenoliegsim šo, un tai pat laikā, viņiem šķiet, ka esam pārāk kontrolējošas, pārāk emocionālas, lai gan – ar labu intuīciju apveltītas dažādās situācijās.

Vīrs un sieva: bet kā ar pienākumu sadali?

Ir ģimenes, kurās vīrieši gatavo ēst, sievietes ceļas pie bērniem pa nakti – atkarīgs no tā, cikos kuram no vecākiem jāceļas uz darbu. Mūsu mājās – pamatā uzkopšana ir manā ziņā, bet vīrs te palīdz un nekad neatsaka. Ēst gatavošana – manā ziņā, bet vīrs nekad neuzspiež un, ja neesmu paguvusi kaut ko, nestāv dusmīgs un neapmierināts, bet meklē, kā palīdzēt – varbūt kaut vai ar bērnu pieskatīšanu.  Bet tai pat laikā = man ik dienas ir jāapvieno darba pienākumi ar “tikšanu galā ar dvīņiem”, ēst gatavošanu arī dienas laikā, jo dvīņiem un skolniekam pēc skolas ir jāēd. Un jā, ir reizēm sajūta – es daru vairāk mājās, nekā viņš, es vairāk ar bērniem darbojos, nekā viņš, lai gan es saprotu – viņš nav ekstrasenss, ir vairāk, biežāk jāpalūdz, nevis sievietēm tik raksturīgi – jāgaida, kad nolasīs domas un klusējot, varbūt pat ar apmierinātības smaidu sejā izdarīs. Naivi, vai ne?

Protams, arī mani reizēm satrauc un sadusmo tas, ka šķiet – bērnos ielieku vairāk kā 70% sevis visādā ziņā, jo tomēr – jāuzmet acs un miera nav arī tad, kad vīrs ir mājās no darba. Jautājumi – mammai, stāstījums par to, kā gāja dārziņā/skolā – mammai, palīdzība – gaidām no mammas, jāatrisina radušās domstarpības, pirmā, kam sūdzās – mamma. Tāpat arī naktis ar celšanos pie dvīņiem. Ne vienmēr vīrs to vispār pat dzird. (kurš gan caur krākoņu var dzirdēt, ka tāds maziņš otrā istabā pīkst?)

Tieši tāpēc es reizēm apsēžos un saku – “nomaini, lūdzu, autiņbiksītes mazajām”, un tajā brīdī jau man ir vienalga, ja viņš skatās kaut kādu tur kurioza video internetā un nedzird, jo varu atkārtot arī skaļāk un pat trešo reizi, ja vajadzīgs :)

Bet es vispār patiešām esmu baigā kontrolētāja – varētu iegūt miera mirkļus, biežāk bērniem dodot spēlēt planšetēs spēles, biežāk ieslēdzot datorā multenes, bet nē – manos uzskatos tas nav pareizs, tāpēc arī te laiks tiek normēts. Datorā multenes – reizi, varbūt divas reizes nedēļā. Planšete – tikai brīvdienās.

Un tad šķiet – vīrs, laimīgais, prot atrast laiku sev, grib uz sekundīti iziet, iziet, bet man tas vienkārši neizdodas. Pārāk liela atbildība vai kas, grūti pateikt. Neprasme pateikt visiem – ES TAGAD EJU UN VISS?

Lai es tā vienkārši, piemēram, stundu no vietas skatītos kaut ko internetā, kas mani interesē, lasītu grāmatu, kamēr apkārt ir bērnu radīta kņada, man nesanāk.

Vakars ar bērniem

Tai pat laikā, tieši vīrs ir tas, kas man bieži atgādina – sevi ir jāmīl, ir jāprot sev atrast laiku, un nekad nedrīkst aizmirst par to, ka ir OTRS, kam lūgt palīdzību vai vienkārši pateikt IZDARI!

Vakaros, protams, nereti ir lielāks haoss, nekā gribētos. Bet zināma sinhronitāte te ir – bērniem ap deviņiem jau tiek klātas gultas, un te parasti mums ir darbu sadale vai vienošanās par to, ko un kurš dala. Tad pārģērbjam uz nakti mazās – pa abiem vai viens Dvno abiem. Lielie paši sagatavojas nakts mieram, un mamma ir tā, kas visbiežāk lasa pasaku. Bet, ja godīgi,  – pasaku, ka vīram būs šovakar jālasa, un viņš neiebilst.

Dvīnes liekam gulēt abi kopā, jo vienam to izdarīt ir grūtāk, un te ir tāda kā vārdiski neizrunāta vienošanās – abi un viss.

Bet ziniet, kas ir pats labākais? Kad visi bērni ir iemiguši, un šis iemigšanas process un klusums iestājies laicīgi!

Kā atrast laiku sev? Ir vienkārši jāplāno

Tāpat kā katru dienu es plānoju, kā un kurš no mums šodien izņems bērnus – atkarībā no vīra darba laika beigām, tāpat arī jāmācās saplānot savu brīvo laiku. Pagaidām man ar to viegli neiet, bet es zinu, ka katrai sievietei ir jāgrib un jāprot atpūsties no mājas dzīves, jā, un arī no bērniem.

Mums abiem kopīgi un feini ir vakari, kad bērni iemiguši, tad feini izrunājamies, gan par to, kas kuram darbā bijis, gan par bērniem, gan par pašiem un daudz ko citu. Pat, ja tās būs 20 minūtes katru vakaru, tās būs gandarījuma, miera un prieka pilnas, un, iespējams, sniegs spēku izturēt nakti, un no rīta atkal agri mosties, lai viss sāktos no gala :)

Sievietēm nav jābūt visu laiku kopā ar bērniem, nav visu laiku jādarbojas ar bērniem arī tad, kad esam mājās. Vīrieši to kaut kā labāk, godīgi sakot, izprot un tieši tāpēc kaut kā veiksmīgāk prot atrast laiku sev. Skaidrs, ja LAIKS SEV gūst virsroku, tad jājautā – kad vispār ir laiks ģimenei? Bet tas nebūs mūsu gadījums.

Vēl svarīgi ir izrauties no mājas KOPĀ. Kā pārim! Kurp doties? Ekskursijā, pastaigā, uz kino, uz kafejnīcu, ko arī mēs cenšamies praktizēt. Un jā – nerunājiet tādos brīžos par bērniem, viņi mājās nav palikuši vieni paši, ir drošās rokās (jo citādāk jūs taču viņus tur neatstātu!), tātad – viss kārtībā. Veltiet nedalītu uzmanību viens otram, visādā ziņā! Atcerieties, cik jauki ir sadoties rokās, cik jauki ir uzdāvināt otram romantisku buču! Atcerieties, cik svarīgi ir pieskārieni, apskāvieni un mīļums, ko tikai jūs viens otram varat dāvāt!

Un, galu galā, tas, ka vīrieši reizēm bērnus jūt kā – “pašus par sevi saprotamus” nenozīmē, ka viņi viņus nemīl. Viņi mīl, un kā vēl.

Labas mammas un labi tēti: kā viņi atšķiras

Man šķiet, ka jebkurā normālā ģimenē, pēc bērniņa ienākšanas tajā (neskatoties uz to, kurš pēc skaita tas ir), vīrietis aktīvāk sāk iesaistīties ģimenes dzīvē, vienīgi – vai šī iesaistīšanās būs pietiekoša? Patiesībā, es šaubos, ka tāds noteikts “pietiekošais līmenis” vispār pastāv!

Labi tēti arī savas ikdienas lietas un pat atpūtu prot apvienot, manuprāt, ar bērniem. Bet viņi negaida tik daudz no bērniem, cik reizēm mēs, mammas. Tēti kaut kā vieglāk, organiskāk bērnus uztver, un apzinās, ka neviens no viņiem nav pilnība. Tā arī mūsu ģimenē – ja es kādu vairāk rāšu, vīrs uzreiz atcerēsies, ka arī tas otrs, trešais un ceturtais tā dara, tātad – tas ir normāli.

Man pašai reizēm gribētos strādāt ārpus mājas, jo zinu, tad arī mājas dzīvi un būšanu ar bērniem varētu baudīt vairāk, efektīvāk, galu galā, strādāt mājās, un paralēli ķerstīt pa visiem istabu stūriem, palodzēm un vēl nez kur – dvīņus, nav nemaz tik viegli. Arī vīrs nenoliedz, ka darbā vismaz atslēdzas domas no mājām, un mājās atnākot, sākas, savā ziņā, cita dzīve. Mums, mammām, kas “sēž mājās” tādas iespējas nav. Mums viss viens. Un tāpēc reizēm krājas iekšā neizpratne, aizvainojums vai pat dusmas uz otru.

Bet, ziniet, kas ir pats galvenais? Apziņa, ka neesi ideāla, bet esi pietiekami laba mamma, pati ar saviem standartiem, pati ar saviem mērķiem, sapņiem, un tieši tad arī bērnu audzināšana ir vieglāka. Bērni tevi mīl tikai tāpēc vien, ka tu esi. Bez nosacījumiem. (jā, mājai vienmēr nav jābūt perfektā kārtībā!).

Inga

4 Super!