Šis blogs, patiesībā, ir kā izrunāšanās pašai ar sevi. Atziņas un pārdomas.

Kad divi cilvēki šķiras, apkārtējiem nereti rodas lielāka interese par šo jautājumu, nekā būtu nepieciešams. Šī visai neviltotā interese dažkārt neļauj šķirteņiem pašiem normāli, mierīgi un adekvāti iziet cauri iekšējiem procesiem, kas tieši tajā brīdī piedienas visvairāk. Pat citu kūdīti mēdzam viens otram ne pārāk atklāti, netieši veltīt ne tos jaukākos epitetus. Lai gan, ja šķiroties, pie viena no bijušā pāra paliek tāda vērtīga “mantība” kā bērni, tomēr, manuprāt, vajadzētu vai nu prast saglabāt normālas attiecības savā starpā, vai varbūt – nesaglabāt pilnīgi nekādas attiecības.

Manā gadījumā, laikam ir tas otrais variants, un nu jau ilgu laiku mēs vispār pat nesarunājamies, esmu laimīgi precējusies, un vecākos manus bērnus audzina mans vīrs, ar kuru kopā esam pagatavojuši sev vēl vienu īpašu dāvanu – dvīnītes.

Protams, pēc šķiršanās daudz kas tiek dalīts, un ir tikai dabīgi, ja tādas lietas sāp. Ticu, ka mums sāpēja abiem, un bija vajadzīgs laiks, lai dzīve pārietu citā kvalitātē. Bija vajadzīgs laiks, lai būtu iespējams pieņemt objektīvi jauno situāciju.

Savu pagātni mēs nevaram izslēgt, mēs varam mainīt daudz ko, bet pieredze, atmiņas paliek. Un es ticu, ka visam, kas ar mums dzīvē notiek, ir liela nozīme. Neviens neesam tikai pareizs un ideāls. Neviens neesam tas sliktais ar tikai un vienīgi nepareiziem darbiem. Es cenšos savu bērnu klātbūtnē par viņu īsto tēvu nekad neko sliktu neteikt, lai gan, ja tā atklāti, par viņu mūsu mājās tiek runāts maz, jo bērni nesatiekas ar īsto tēvu, un šī loma ir iedalīta patēvam. Kā nu dzīvē notiek, tā notiek. Ne vienmēr mēs ar pirmo reizi protam izveidot ideālu karjeru, ideālu mājokli, ideālas attiecības, ideālu ģimeni kā tādu. Un kaut katram tas tomēr izdotos!

Bērnus tomēr mēs kopā radījām, un bērni paliek arī tad, kad starp mums vairs nekā nav. Ja vecāki kādu iemeslu pēc izšķīrušies, bērns nav “atgriežams lombardā”. Tās ir saistības diviem. Tātad, tas nozīmē, ka ir jāatzīst – diemžēl vai par laimi, tas cilvēks, ar ko kopā esmu radījusi savus brīnišķīgos divus bērnus, vienmēr būs viņu īstais tēvs. Un tas nenozīmē, ka mums jāuztur draudzīgas attiecības, ideālā gadījumā, būtu jāvienojas, bet, atkal jāsaka – katrs gadījums individuāls.

Man vienmēr šķitis, ka ir svarīgi otram kaut vai savās domās pateikt – paldies par to labo, ko kopā piedzīvojām. Paldies par to, ka esi dāvājis man tik lieliskus divus cilvēciņus. Jo bērni jau neradās “tāpat vien, aiz neko darīt”, tas, ka cilvēki laika gaitā mainās tik ļoti, ka vairs nevar kopīgi sadzīvot, bet kopā tikai eksistē, var gadīties. Jāmāk to pieņemt. Jāmāk dzīvot tālāk. Bet bez dusmām. Sevišķi, ja vēlāk sākusies dzīve citā kvalitātē.

Inga

2 Super!