Aizvadītās nedēļas nogalē satiku laba drauga jaunāko brāli, kas pirms dažiem mēnešiem kļuvis par tēti burvīgai meitenītei. Priecīgs tāds un lepns... Bet, kad pavaicāju – nu kā tad viņiem tagad iet, vai nav grūti ar jaundzimušo, viņš smaidot teica, ka patiesībā abi ar draudzeni bija gatavojušies, ka būs grūtāk. Viss esot forši, mierīgi, bez krīzēm, vienīgais, kas viņam tagad nedodot mieru – kā viņš jutīsies, kad visādi knariņi sāks interesēties par viņa meitu un piesist kanti!

Un šādas meitu tēva raizes dzirdu ne pirmo reizi. Arī mūsu ģimenē vīrs par meitu brūtgāniem visvairāk raizējās tieši pirmajā gadā pēc viņu piedzimšanas. Raizes par zobu nākšanu, apsārtušu dibentiņu vai nedod, Dievs, temperatūru tika man, bet tētis jau domā par brūtgāniem! Vai nav interesanti?:-)

Interesanti arī tas, ka mani meitu brūtgāni līdz šim vēl nekad nav satraukuši. Ir tāda mierīga sajūta, ka viņas zinās, ko dara, bet par dēlu meitenēm un iespējamām sievām gan esmu domājusi... Kādas nez būs tās manas vedekliņas... Kā mēs satiksim?

0 Super!